Izgāju no ofisa, lai uzēstu un mani pārņēma dziļa neizpratne. Kur jāiet? Uz ēdnīcu? Uz kādu ēdnīcu? Es veselu nedēļu esmu pusdienojusi tikai restorānos! Vediet mani uz restorānu, es pieprasu un paģērēju!!! Kāda ēdnīca, nelieši nolāpītie! Nu, labi, ne veselu nedēļu. Kādas divas reizes pusdienas tika aizstātas ar biezas maizes tortelini zem klajas debess, es prātuļoju, ejot tālāk. Pie pašreizējiem laikapstākļiem tas izklausās groteski, bet tikai 24 stundas atpakaļ - zilas debesis, neviena mākonīša, saule spīd un silda, stāvi, piemēram, Bergamo vai vēl labāk - Venēcijā aiz uzkodu kioska paslēpies no visiem tūristu bariem, jaka na razpashku, rokā alus vai kokakola, un ēd savu sviestmaizi - zem klajas debess...
Vai, piemēram, piecelos septiņos no rīta, ieliec kontaklēcas, iezieķē krēmu zem acīm, kas signalizē par vieglām pārmērībām iepriekšējā vakarā, uzmauc saulesbrilles, saķeries rokās ar mīļo un izej uz ielas mazā, saulainā kalnu pilsētiņā, vispirms ej gar ezeru un jahtu piestātnēm, tad pa šaurām viduslaiku akmens ieliņām, tad ieej kafejnīcā, izdzer tēju, izdzer kafiju, salauz vienu kruasānu ar džemu uz diviem, bārmenis sauc jums pakaļ "have a nice day" un nav nekādu šaubu, ka tieši tā viņš domā un tieši tā arī būs, saule spīd, pie debesīm - neviena mākonīša.
Vai, piemēram, tā, ir silts vakars, visi ir noguruši, ir jau tumšs, zvaigznes spīd, ezers klusi šalko, mēness, pirms stundas vēl zems un koši koši sarkans, ir pacēlies augsts un atturīgi bāls, jūs ieraujat pāris aperatīvus un ejat vakariņās. Krogs ir liels, pilns, skaļš, romantiski pāri un jaunās mātes ar zīdaiņiem mijas ar tumsnēju vīru kompānijām, oficianti bizo šurpu un turpu, porcijas ir milzīgas, tu gandrīz nosmacējies ar nesātīgi rītu steika gabalu, bet karietēm vēl par agru pārvēsrties ķirbjos un viss beidzas laimīgi. Visi sauc tostus, sakliedzas, ķircinās, smejas, gremdējas atmiņās, ķīvējās un ir nepieklājīgi laimīgi.
Pastumdīju rīsus uz sava pusdienu šķīvja. Pie darba ēdnīcā tiešām māk gatavot rīsus - šķiet, ka viņi tiem pierīvē burkānus, kā tas tiek darīts, nav ne jausmas, bet piepeši mani pārņēma apskaidrība. Man pietrūka kompānijas. Ja tagad šeit, pie šiem rīsiem un taukaini noceptās vistas, būtu tā kompānija, tad varētu iztikt arī bez saules, ezera un restorāna. Un patiesībā bez ļoti ļoti daudz kā varētu iztikt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |