Uzacis izplūkāt aizgāju uz tādu mazu gaģušņiku blokmājas pirmajā stāvā. Tur ir ļoti maz vietas, zemas cenas, normāls izpildījums bez īpašiem vipindrjoniem un visi runā krieviski (es arī runāju krieviski, tā kā tā nav problēma). Kamēr aizvērtām acīm sēdēju krēslā un kosmetoloģe (viņa arī manikīra meistare) apstrādāja mani ar pinceti, vietējās lēdijas, kas, škiet, ierīkojušas tur klubu, apsprieda savas aktualitātes. Kāda no viņām pauda sarūgtinājumu par savu suni - tas esot sācis zagt. Izrijot visus produktus, kuriem vien tiekot klāt, un nekā neesot pārmācāms.
- Un kad es viņam saku "Kuzja! fu fu, fu!!!", viņš tikai ēd vēl fiksāk! - viņa sarūgtināti stāstīja. Pārējās smējās tā, ka sienas trīcēja.
Šī epizode man pēdējā laikā noslīd acu priekšā vismaz pāris reizes dienā. Jo vīrs ir nopircis zemnieku gatavotu tējas sieru, Brrrrrriesmīgi garšīgu. Neaprakstāmi. Bet tējas sieru drīkst ēst tikai tad, ka ir apēsta viņa taisītā dārzeņu-šampinjonu biezzupa un pica ar kliju mīklas pamatni. Kamēr es to visu apēdišu, paies vismaz dienas piecas.
Bet vai tad es varu sagaidīt? Es nevaru. Es zogos pie ledusskapja, un kad no blakus istabas atskan dziļa pārmetuma pilna balss: "Ko tu tur dari?!", es tikai sāku ēst savu siera šķēli no tiesas fiksi. "Fu, fu, Kuzja!"
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |