Nevaru nociesties, man jāpalielās - nupat uzzināju, ka pirmajos Rīgas Latviešu Biedrības statūtos bija fiksētas divas apņemšanās - nodarboties ar gara gaismas izplatīšanu (protams) un palīdzēt igauņu trūkumcietējiem.
Lieta tāda, ka tolaik uz kaut kādām Latviešu kopāsanākšanām valdība skatījās šķībi, bet 1868. gadā Igaunijā bija padevusies ļoti slikta raža. Tāpēc Latviešu biedrība tika pasniegta kā palīdzības organizācija nabaga kaimiņiem.
Vai tas nav skaisti?
Man šodien cibā ir sajūta, ka a) ar mani neviens nerunā b) ar mani runā tikai tāpēc, lai pastrīdētos.
Un vispār es nekā te vairs nesaprotu. Man laikam no iesnām, pretiesnu zālēm un darba kalniem ir atrofējusies humora izjūta, bet visas bažas par to, "vai es esmu īsta sieviete, ja dzerot tēju, neatliecu mazo pirkstiņu", man neliekas pat attāli smieklīgas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |