Izdomājos uz priekšu un uz atpakaļu, bet tā arī nesapratu, kā lai par to stāsta, tāpēc fiksēšu tikai gala secinājumus:
"Drakula. Svešās asinis" ir sasodīti lieliska izrāde.
Iespaidīga (man patīk, kad skaņa norauj jumtu, un kad lāzeri zibinās uz visām pusēm, kamēr pusei zāles acis izkrīt ārā. Mēs gan beigās nolēmām, ka nabaga aktieriem paziņojumus par aplausiem uzrāda rakstiski, jo dzirdēt viņi vairs nedzird vispār neko),
ļoti smieklīga (aptuvens atstāsts:
Džonatans: - Man būs savs šovs televīzijā! Saucas "100 grami kultūras"!
Mina - Da kaut puskilograms! Kāpēc tu skaties uz manu kāzu kleitu, tā ir slikta pazīme!
bet ainā, kur neonazi uzsāk deju 20. gadu Čaplina stilā "izslēdziet gaismu/mēs ejam sist melnos", es aiz smiekliem gandrīz apkritu otrādi. Galu galā, nacisms, ja nemaldos, dzima tieši 20. gados, tā kā stilistika piemeklēta visai atbilstoši.)
un visai uzbudinoša (Nezinu, kāpēc arābiem jābūt platīnblondiem, bet man patīk. Kad pirmā cēliena beigās Rahula metās bučot pielūdzēju zālē, es izteicu savu sašutumu par meitenes stīvumu. "Es gan būtu izrādijusi vairāk sajūsmas!" - es teicu, pīpējot ledainajā Dailes teātra pagalmiņā. "Muļķe," norūca vīrs, sabozies kā ezis. "Viņš viņu nebučoja, viņš viņai koda." "Nu, un tad?" - es neiecietigi iebildu. - "Minai gan patika, ka viņu sakož. Šitā arī varēja izrādīt vairāk sajūsmas!").
Man viedoklis ir subjektīvs, emocionāls, balstās "patīk-nepatīk", un ir absolūti nepārsūdzams.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |