Šodien aizdomājos par latviešu rindā stāvētāju instinktu. Tas ir tāds instinkts, kas mudina automātiski stāties cilvēku pūļa pašā galā un pacietīgi gaidīt - pusstundu, stundu vai ilgāk -, lai gan desmit metrus tālāk - aiz rindas neredzama, bet viegli sasniedzama - varbūt ir kāda brīva kase vai ierēdnis, kas tikmēr garlaikoti pulē nagus.
Pirms tam divas liriskas atkāpes. ( ... tālāk ... )
Un nu pie lietas. Dodamies parakstīties uz 3. vidusskolu. Nostājamies garas rindas galā. No ēkas iznāk kāds vīrietis, un mudina doties iekšā: "telpās ir vēl viena rinda uz kopēšanu, īsāka".
Mēs saskatamies - rinda uz kopēšanu? Kādu kopēšanu? Iebīdāmies iekšā. Cilvēku - jūra. Izrādās, ka vairums stāv rindā vispirms uz pases kopēšanu, un tikai tad - pie notāriem.
Izejam no telpas, aizejam uz Pastu blakus, nokopējam tur pases, samaksājam 12 santīmus, un pēc desmit minūtēm esam parakstījušies bez jebkādām rindām.
Vēlāk ieejam Galerijas Centrs "Rimi". Rindas - uz pusstundu. Pacietīgi nostāvam, un jau gandrīz pie pašām kasēm secinam, ka ir arī divas pavisam īsas rindas.
Bet latvieši nav ziņkārīgi. Ieraugot pūli, viņi automātiski nostājas tā galā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |