Šodiena man bija ļoti laimīga diena. Visu dienu es pavadīju starp darbiem un 16. gadsimta Angliju. Man ir jauns laika zaglis - Tjūdoru dinastija. Pēc šodienas es varētu nakts vidū pamodināta, nolasīt lekciju par katru no Henrija VIII sievām. Sāku vilkt http://imdb.com/title/tt0758790/ - lai gan fani komentāros lamājas par vēsturiskajām neatbilstībām - nepareizo Anglijas princesi apprecinājuši ar Portugāles karali, bruņinieki turnīros ne tā tur zobenus un galvenās lomas tēlotājas acu krāsa neatbilst vēsturiskajai patiesībai, tak bildes no youtube liekās kā konfekte acīm un medus dvēselei.
Nu, un tad es iebridu cibā, un strauji un sāpīgi biju spiesta atgriezties realitātē.
Mana svētākā zarazas pārliecība ir tāda, ka nav nekā sliktāka par laimīgu politiķi. Nav nekā sliktāka par politiķiem, kas klusiņām novienojās savā starpā, un pat beidz izlikties, ka viņus uztrauc tas, ko domā pārējie. Politiķiem ir jābaidās. Politiķiem ir jācenšas vismaz tēlot, ka viņi cenšas vispārības labā. Lūdzu, esmu visumā pieklājīga pret jums, esiet vismaz mazliet pieklājīgi pret mani. Zināms stresa līmenis politiķim ir veselīgs.
Un jā, mani pārliecina tie cilvēki, kas iestājas par šo pasākumu. Jo starp viņiem ir cilvēki, kurus es ļoti cienu, un kuros es ļoti klausos, un pats galvenais - kuri neparaksta katru papīru, ko viņiem pagrūž zem deguna.
Tāpēc rītdien iešu uz mītiņu. Renesansei nāksies mazliet uz mani pagaidīt.
Mazgāju traukus un nodomāju:
negribētos, lai piepildās rūgtais cibas jociņš par tautu, kas septiņos no rīta spēj pulcēties tikai uz Stockmann Trakajām dienām.
Tas būtu kaut kā... bēdīgi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |