Brīžiem es sev galīgi nepatīku. Piemēram, tad, kad man zobā izlūzis caurums, bet es nevaru atrast savu apdrošināšanas karti.
//toties atradu trīs (3!) paciņas Ibumetīna. No katras ir izdzerts pa vienai tabletei. Kādam te ir paranoja.
Ja par sapņiem, tad par sapņiem.
Piemēram, konstatēju, ka esmu uzrakstījusi atlūgumu darbā. Iešu strādāt kaut kādā ēdnīcā. Mani pārņem svēlošas šausmas - kāda ēdnīca, kur man bija galva? Ko par mani teiks radi un draugi? Kas mani piespieda uz tik stulbu un neprestižu soli? Un pats trakākais - es ne sitama neatceros, no kura datuma man jāpamet mana mīļā darba mājīgās telpas.
- Klausies, - es saku tiešajai priekšniecei, - no kura datuma es aizeju?
- Kur tu aiziej? Nekur tu neej, - man bargi saka priekšniecība. - Pirmā dzirdēšana.
- Aaaa, - es saku. - Tad par to atlūgumu es laikam nosapņoju.
Un beidzot pamostos.
Citu nakti vetārsts man piedāvā izkastrēt kaķi - tagad un tūlīt.
- Viņš taču vēl maziņš! - es pārbiedēti saku. - Tikai seši mēneši! Vajag vismaz astoņus.
- Nē, nē - saka vetārste. - Tagad būs pat labāk.
Man tā galīgi neliekas, un es teatrāli lauzu rokas.
Pats trakākais, ka sapņi ir biedējoši spilgti. Tie ir tik spilgti, ka pēc pamošanās es krietnu brīdi guļu gultā un mēģinu saprast, kas patiesībā ir noticis un kas patiesībā nav noticis. Brīžiem man nopietni bail no tā brīža, kad es to vairs neizdomāšu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |