Dziesmas par anoreksiju man uzvilnī kaut kādu neskaidru vainas sajūtu. It īpaši, ja klausoties šo traģisko gabalu es vienā mierā riju riekstiņus ar iebiezinātā piena pildījumu un čipšus.
Nākamreiz, kad skriešu, varētu paklausīties dziesmu par bērniem, kas uzkāpa uz kājinieku mīnas un palik bez kājām.
- Šodien mums sapulce ar vadību. Sarunāsim tā - runāsi Tu. Es raudāšu.
Esmu apņēmusies nekad nekad nekad vairs nestiept mājās kaķu smiltis. Ne augstpapēžu, ne zempapēžu kurpēs. Man jau otro dienu sāp roku locītavas, turklāt ar katru dienu - aizvien stiprāk.
Mans lēmums ir negrozāms vismaz līdz tam brīdim, kamēr kaķu smilšu ražotāji ņems piemēru no vešpulveru vārītājiem, beidzot izlaižot ekonomiskos iepakojumus.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |