Pirmais, kas pārsteidz, atgriežoties no Ventspils Rīgā, ir šausmīgā netīrība. Turklāt Ventspilī ir maz miskastu, bet Rīgā - gandrīz uz katra soļa, tak tāpat viss tiek mests, kur pagadās. Un, protams, cilvēki. Ventspilī, vismaz šajā nedēļas nogalē, bija maz cilvēku, un palikušie bija ļoti izpalīdzīgi - nekur citur mums klāt nebija nākuši cilvēki, kas paši piedāvājas mūs nofotografēt. Turklāt, par spīti manām ļaunākajām bažām, neviens nepasita mūsu aparātu padusē un nemetās bēgt ātriem rikšiem. Patiesībā labākais rādītājs valdošajai atmosfērai bija kaķu bļoda pie Rakstnieku mājas centrālajā laukumā - tā vienkārši stāvēja pie durvīm uz ielas. Varu saderēt, ka Rīgā bļoda jau pēc piecām minūtēm būtu piečurāta, bet pēc desmit - nočiepta. Skeptiskās kolēģes gan ierosināja pārbaudīt, vai trauks neesot vienkārši pienaglots pie lieveņa, bet atstāsim nu šo galvaspilsētnieku skaudību.
Vispār šausmīgi feini pavadījām laiku. Apglaudījām visas govis, skaitījām zvaigznes virs satumsušās jūras, izbraucām ar "Hercogu Jēkabu" un mazbānīti, regulāri pārēdāmies (pilsoņiem, kam rūp slaidā līnija, pilsētai ar rītdienu labāk mest lielu loku - porcijas kafjnīcās ir iespaidīgas, turklāt, kas trakākais - šausmīgi garšīgas) un Dārgais iztincināja muzeja tantes, kapēc Hercoga Jēkaba laika kuģim piezīmēts kaut kas, kas aizdomīgi izskatās pēc LV karoga.
Sakiet, ko gribiet, bet augstpapēžu kupes tomēr padara valkātāju sievišķīgāku.
Būtu man šodien zempapēdenes, es noteikti tēlotu Iļju Muramieti un stieptu no veikala vispirms uz darbu un tad uz mājām 7 kg kaķu smilšu. Tā es tikai apskatījos uz saviem 10 cm papēžiem, vārgi pacilāju vienu smilšu maisa stūri (smags, smags, smags!!!) un ātri gāju tālāk -nopirkt kaut ko vieglāku.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |