Es balsoju par Šekspīra laika teātra atgriešanos. It īpaši es balsoju par Šekspīra laika teātra skatītāju atgriešanos. Ja viņiem rādīja kaut kādu mēslu, viņi viss pieklājīgi neaplaudēja. Viņi meta ar puvušiem tomātiem un pusapgrauztiem vistu stilbiem (tolaik tādus pie teātriem pārdeva mūsdienu popkorna vietā). Pāris reizes iemestu Vaivaram pa seju ar kādu tortes gabalu no teātra bufetes, un varbūt Latvijas teātru līmenis maķenīt paceltos.
Tātad, īsumā - pirmais cēliens sastāv no tā, ka aktieri ēd, iedzer, uzsmēķē, staigā pa skatuvi ar lukturiem un bez lukturiem, mazgājas, izkar bikses, kāpj kokos un brauc ar velospiēdu. Pāris reizes parādās pats Regnārs, galvā uzmaucis kaut ko, kas man izskatījās pēc lācīša maskas. Vīrs man paskaidroja, ka tā esot bijusi pele. Viss tas velkas kādu stundu, un būtībā tur pietrūka vēl tikai pakakāšanas un pačurāšanas, visas pārējās ikdienas darbības aktieri jau bija atveidojuši. Sižets - baltiem diegiem nostiprināts, jēgas - nekādas. Garlaicība - neaprakstāmākā.
Otrais cēliens sastāv no tā, ka vairāki dieva nolemti cilvēciņi vada savas dienas ar mīlēšanos un ķīvēšanos kādā Dieva pamestā nostūrī.
Un saucās tas viss ne vairāk un ne mazāk kā (bungas un taures, lūdzu!!!!) (nekad neuzminēsiet) "Drakula. Dēmoni".
Gāju mājās, nelabi lamājoties, par miskatsē izsviesto laiku un naudu. Lamājoties piesaucu vienīgo repliku no izrādes, kas sildīja manu sirdi (to lietoja lauku sieviņa otrajā daļā, lamājot savu paklīdušo lauleni - grāmatu lasītāju) - "Daiļpisējs atradies!"
Kad abi ar Dārgo, saposušies uz smalkāko, braucām uz "Drakulu. Dēmoniem", priekšā mums apsēdās ārkārtīgi aromātisks varonīga dzīves gājuma cilvēks. Kā jau tādi parasti izskatās - netīrās drēbes kārtu kārtām, apakšbikses izlīdušas virs džempera, vienu sejas pusi norāvusi spēja asfalta slimības lēkme, toties garastāvoklis - pati apņēmība. Veroties viņa pakausī, mēs ar Dārgo sākām fantāzēt par iespējām beidzot ieviest neglīto estētiku arī kosmētikas industrijā. Pietiek ar visādām koķetērijām stilā "Fcuk", vajag kaut ko patiešām dirty - tas taču tagad modē. Īpaši vīriešiem paredzētajā kosmētikā ir tik daudz iespēju!
Mūsu varianti:
smaržūdens "Lielpilsētas partizāns" (kādu laiku nemazgāts aromāts)
smaržūdens "Lielpilsētas džungļu tīģeris" (ar kaķa mīzaliem)
zobu pulveris "Sugas suņa kaka" (galvenais - Sugas, mēs taču būsim stilīgs brends)
sejas maska vīriešiem "Kaķa kaste" (atturīgi, daudzsološi un eleganti. Mans favorīts)
Un tā tālāk, un tā joprojām. Ticiet vai ne, mums tas sagādāja grandiozu jautrību. Gandrīz vai niezēja nagi aizrakstīt, teiksim, "Dzintaram" ar radošo sadarbības piedāvājumu.
Esmu noskaidrojusi, ka mūsdienu trauku mazgājamie līdzekļi itin labi nomazgā traukus arī aukstā ūdenī un ka nepieciešamas tieši trīs tējkannas karsta ūdens, lai izmazgātu vienu kleitu un vienas bikses. Tagad varu mest pie malas savas mājsaimnieces raizes un ieklabināt pāris mīļākos citātus no Stīvena Kinga "Mizerijas", kuru beidzamajās dienās lasu uz priekšu pa maziem gabaliņiem.
"Viņu sauca Pols Šeldons, viņš mēdz rakstīt divu veidu romānus, no kuriem pirmie bija labi, bet otrie... bestsellleri."
"Viņš vismaz zināja, ka psihopātijai raksturīgi dziļas depresijas periodi, ko nomaina pārmērīga, gandrīz agresīva rosība un pacilātība, un tam visam pāri - mežonīgi uzpūsts Ego. Indivīds ir pārliecināts, ka visu acis pievērstas viņam (vai viņai), ka viņš vai viņai ir galvenais varonis izcilā drāmā, varonis, kura parādīšanos ar aizturētu elpu gaida miljoniem skatītāju".
Šķiet, ka Kings ir izpētījis Sviesta Cibu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |