@#$%^&*!
Draudzīgais mikriņu kolektīvs, spriežot pēc visa, šodienu ir paņēmis brīvu. Pēc pusstundas veltas gaidīšanas pārorientējos uz tramvaja un trolejbusa kombināciju, kas ir nogādājusi mani darba 40 minūtes vēlāk nekā parasti. Mugura lūst uz pusēm un es pati esmu vienkārši sagofrēta. Bet spriežot pēc tā, ka otra kolēģe, kas parasti brauc ar mikriņu, vēl joprojām nav ieradusies, šis laikam skaitījās Pareizais Lēmums.
Vai tā tagad būs katru rītu?
@#$%^&*!
A vot tagad gan es esmu nikna. Es esmu neiedomājami nikna.
Pirmo reizi sačirkoju savus stipri apgrieztos matus un tagad priecājos. Atmiņā nāk vidusskola - protams, nelaimīga mīlestība, slepena dzejoļu rakstīšana un pirmās cigaretes, pilns komplekts. Toreiz pirmo reizi vispār sāku domāt par to, pēc kā es īsti izskatos un vai cilvēkiem gluži pietiek tikai ar manu skaisti dvēseli (diemžēl nepietika viss) - apgādājos ar aitādas mēteli, gariem svārkiem, ostas strādnieka džemperiem, gariem zābakiem un pirmo reizi nogriezu tik īsus matus. Tie jestri sprogojās uz visām pusēm un kāds labsirdīgs onkulis manus pūliņus novērtēja kā "kakaja preljestnaja ovechka!"
Nekas daudz jau nav mainījies. Skatos uz sevi un priecājos "kakaja prelestnaja ovechka!"
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |