Kad pirms pāris gadiem pilnīgā depresijā apmeklēju psihoterapeitu, viens no pirmajaiem jautājumiem, ko man uzdeva, bija - kas tev sevī patīk?
- Laikam tas, ka es esmu gudra, - es teicu.
Ja man tagad jautāju, kas man sevī patīk, es laikam teiktu - "es esmu smuka". Es noteikti neteiktu, ka esmu gudra. Es nejūtos tāda. Jūtos pilnīgi pilnīgi vidusmēra, vai pat vēl sliktāk. Kas, protams, ir nožēlojams lejupkritiens, pat salīdzinot ar laikiem, kad labu pašsajūtu man nodrošināja tikai uz receptēm dabūnami medikamenti.
Beidzamajās dienās domāju par to, kas ir mainījies. Vai tie ir dažu personu nicīgie izteikumi par manu prāta spēju vārgumu, kas mani ir tā ietekmējuši? Vai divus gadus klausoties, kā tavu matu krāsu pilnīgā nopietnībā piesauc kā sinonīmu absolūtai un neapstrīdamai idiotijai, tu tiešām kļūsti stulbāks? Lidz fēnojot matus, sapratu, kas ir mainījies - es vairs nestudēju. Es jūtos stulba, ja nemācos.
Protams, profesionālā ziņā beidzamā gada laikā esmu ieguvusi ļoti daudz. Esmu nomainījusi virkni darbu, un katrs no tiem man ir iemācījis ļoti daudz, bet tas nav tas. Tas nelīdzinās tam tīrajam, pilnīgi pašmērķīgajam, absolūti teorētiskajam smadzeņu trenažierim, ko var iegūt studijās.
Nu, un ko tad man tagad darīt? Iet uz doktorantūru? Tikai, lai nejustos stulba? Fantastiska, lieliska, aburda ideja.
Latvijas Universitātei, gluži kā cibai, vajadzētu pie centrālajām durvīm izkārt lielu plāksni "uzmanību! izraisa nopietnu atkarību!"
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |