Pēc pāris mēnešiem es laikam izskatīšos kā Vjetnamas kara veterāns. Tādā karstumā es nevaru visu laiku staigāt džinsās. Es uzvelku jauku mazu kleitiņu un, teiksim, no rīta rāmi krāsojos, līdz piepeši viens, vārdā viņu nesauksim, mēs tāpat visi zinam, par ko ir runa, klusiņām no aizmugures pielavās un ar visiem nagiem ieklūp manā plikajā mugurā. Uz manu šausmu bļāvienu tiek reaģēts ar absolūti nevainīgu un pat tādu kā pārsteigtu purna izteiksmi.
Ja uz galda stāv žāvēta datele un mobilais telefons, bet es, acis iepletusi, lūru datorā, miniet trīs reizes, cik drīz es iekodīšu telefonā?
Kā īsti apstāv ar potēm pret difteriju un alkoholu? Cik ilgi pēc potes nebūtu ieteicams, un galvenais - ja es domāju iet potēties rīt 8.00 no rīta, vai kāds kauss alus šovakar man nodarīs lielu skādi? (šovakar man jāaizdabū uz mājām 6 litri alus, un būtu nehumāni maķenīt tos nenogaršot)
Šovakar es laikam biju katra vīrieša sapnis - brīnišķīga blondīne augstpapēžu kurpēs skrien pa ielu, rokā graciozi vicinot maisiņu ar 12 skārdenēm alus...
Nav brīnums, ka mikriņa šoferis iebrauca zālājā, lai mani pagaidītu.
Viena no mūsu atrakcijām ir Gizmo svēršana uz virtuves svariem. Tā kā mēs nezinam precīzu viņa vecumu (Gizmis, galu galā, ir ielas bērns, dzimis kaut kādā noliktavā, un patversmē un pie mums nonācis "apmēram divus mēnešus vecs") un mana mamma apšauba pat viņa dzimumu, vienīgais drošais Gizmo izaugsmes kritērijs ir svars.
Sestdien Gizmo svēra 800 g. Šodien - 1,1 kg.
Vispār loģiski, jo pirmās dienas Paši Ziniet Kas ēda kā putniņš, bet tagad - rij kā zvērs.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |