Shelly - May 20th, 2007

11:38 pm

Tik piepildīta nedēļas nogale man nav bijusi sen.
Piektdienas balle bija vienkārši āsu kikojoša. Lāzeršovs, petardes un konfeti, akrobāti, mīmi, burvju mākslinieki, bērnu balets, foto ateljē, pazīstami mūziķi un vēl jo pazistamāki aktieri par vadītājiem, ēdieni, dzērieni un cigāri par brīvu. Sēdēju muti ieplētusi un spēju tikai vāri reflektēt par to, ka dažās mūsu tēvzemes tautsaimniecības jomās cenas pilnīgi noteikti ir uzkāpušas više kriši, ja ir iespējams organizēt kaut ko tādu.
Sestdien devāmies uz suņu izstādi "Skonto". Sunīši, protams, burrvīgi, buks būtu raudājis, redzot tādu Vesthailendas terjeru koncentrāciju. Vīram iepatīkas kaut kādi mazi, brūni, čirkaini rausīši, to nosaukums gan man jau veiksmīgi izkritis no prāta - ne ta Norvičas terjeri ne ta kaut kas tāds. Galvenais secinājums - pēc konsultācijām nav jēgas iet uz suņu izstādi laikā, kad notiek tavas iemīļotās sugas izgājiens ringā (es gāju uz skotu terjeriem 14.00, un tā bija liela kļūda). Suņaudzētājs ringa izgājiena laikā ir viena no nekomunikablākajām sugām universā, viņu interesē tikai sava zvēra sasons un tiesnešu noskaņojums. Nrekādu konsultāciju, citādāk tevi saskaņotā duetā nokodīs ne vien suns, bet arī saimnieks.
Tāpēc tāpat vien pastaigājām, paskatījāmies sunīšus un gājām uz Ugunsdzēsēju mzueju, kur mums par desmit reizes mazāku ieejas maksu izdalīja filca čības (ak kungs, pat nevarēju iedomāties, ka tādas vēl pastāv), un palaida cēlā vientulībā drasēt pa muzeja aukstajām telpām (viņiem derētu izlikt kādas bultas par ekspozīcijas sākumu, lai apmeklētāji neiepazītos ar Latvijas ugunsdzēsības vēsturi absolūti ačgārnā secībā). Pēc tam pierijāmies "Lidojošā vardē" un braucām mājās katīties "Aragornu" (silti rekomendēju visiem, kam patīk pūķi, filmas varonis bija absolūti šarmants).
Šorīt savukārt trencāmies pie dabas, un ne jau šādas tādas. Devāmies pie vīramātes uz laukiem, piepalīdzēt dārza darbos. Es gan nepārtraukti čīkstēju, ka gribu dzert sidru, nekustēties un skatīties, kā strādā citi. Nu, vēl es varētu lēni un graciozi pastaigāties pa mežu. Man bija tik drausmīgi karsti, ka, likās, izkusīšu arī neko nedarot. Kamēr vīrs pašaizliedzīgi raka dobi, saņēmos un izkašņāju pusi zālāja sakņu. Ik pa laikam piecēlos no tupus stāvokļa, stāvēju un sēri līgojos dobes vidū, prātojot, vai tūlīt ģībšu vai vēl ne. No dobes mani visbeidzot nocēla, un es varēju, priecīgi ķiķinot, lēkāt apkārt vīram, kas tikmēr nopietnu seju mētāja sūdus un izsmiet viņu. Vispār šodien es laikam biju vienkārši spoža.
Bet zeme mani vēl nes. Pagaidām.