Mājas ekstrīms - tu izdomā noslaucīt no vannas izlīdušo dzīvesbiedru, cītīgi viņu susini, viss ir uķi-ķuķi, līdz vienu jauku brīdi nesakoordinētu kustību rezultātā tavs zods atsitas pret viņa celi tā, ka žoklis vien nograb. Tu šausmās ieplet acis un nopriecājies, ka mēle vēl vienā gabalā.
Sasodīts, bet es tomēr šovakar atkal domāju par to, cik ļoti man ir paveicies. Es brīnos, patiesi un līdz sirds dziļumiem. Jo man ir cilvēks, kas der man kā cimds ar roku, perfekti un silti, man ir cilvēks, ar kuru es ne tikai gribu, bet arī varu nodzīvot visu mūžu. Un man nav ne jausmas, kāpēc man tā ir veicies, man taču nekad neveicas loterijās, pat ja visas lozes ir pilnas, es vienalga izvilkšu tukšu, es zinu, un tāpēc pēc pāris izmēģinājumiem sensenos laikos vairs nekad neesmu pirkusi loterijas biļetes.
Jā, gadās, ka viņš ir riebīgs. Bet arī es neesmu nekāds apzeltīts cukura gabaliņš. Arī es mēdzu būt pretīga. Bet mēs vienkārši saderam kopā, man tā liekas. Mēs papildinam viens otru. mēs esam pieslīpēti viens otram no sākta gala un pieslīpējamies aizvien ciešāk. Es to sapratu, kad man bija 18. Un mēs apprecējāmies pēc sešu gadu kopdzīves. Nezinu, vai tā bija iemīlēšanās, nezinu, vai tā bija cieņa vai draudzība, un vēl kaut kas, kas lee pukstā izklausījās pēc nožēlojamas padošanās, bet tā noteikti bija mīlestība. Tieši mīlestība. Par ko nez kāpēc aizmirst vispār.
Un jā, es ticu, ka tas ir uz vienmēr. Es ticu, ka tas ir uz mūžiem un nekad nebeigsies. Es ticu, ka dzīvi var nodzīvot tīrrakstā, ka nav jāraksta un jāmet ārā simtiem melnrakstu, lai ko teiktu to rakstītāji, es ticu, ka pirmā reize var būt pēdējā un vienīgā, un ka viena mīlestība var piepildīt visu tavu mūžu. Es ticu, ka man ir neticami, neiedomājami, pilnīgi nepelnīti paveicies.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |