Beidzamie viesi, kas brauca no manis prom svētdienas naktī, aiz durvīm pazuda ar vārdiem - un atceries, pirmais jautājums taksistam būs - kurā dienā tapa gaisma?
Mums visiem tobrīd tas likās nenormāli svarīgi. Pat gandrīz svarīgāk par Spartas un Atēnu demokrātijas salīdzināšanu (check), Ņūtona āboliem (check), Einšteina sievu skaitu (check) un raganu medībām 20. gadsimta sākuma Skandināvijā(check).
Paldies kaimiņiem par izturību pret muzikālā pianistu iesācēju klubiņa "Zem aprasojušās pudeles" atklāšanu.
Turklāt litrs šņabja man pat vēl pat ledusskapī palika.
Vot boljshaja probljema.
Man šausmīgi gribētos pāris reizes nedēļā sportiskos nolūkos braukt uz darbu ar velo. Kāpēc tērēt naudu sporta klubiem, ja var mīties par baltu velti, un uz cēlu mērķi. Un laiks tik jauks, un lai cik lēni es brauktu, tas tāpat nesanāks ilgāk - atšķirībā no visos virzienos līkumojošajiem sabiedriskajiem, es varu braukt pa taisnāko maršrutu. Tak nav skaidrs, kur savu metāla zirgu pēc tam likt.
Pie biroja ēkas ir velo statnis, bet atstāt velospipēdu uz visu dienu pagalmā, kas lieliski pārredzams no ielas, pat pieķēdētu, man galīgi neliekas droša doma. Likt birojā personāldaļa neļaušot. Mūsu stāva trepēs, kur cilvēku būtu mazāk, vispār nav kur velo pieķēdēt, tad velo tur ir vienkārši jānoliek un jāatstāj. Un pirmā stāva administrācija mani pasūtīja uz autostāvvietu pāri ielai.
Nu, bet braukt gribas tā, ka dibens niez vienkārši.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |