I'm not dead, just changing, kā vienā savā dziesmiņā dungoja Rozā lēdija.
Nerakstu, jo
1) pa dienu jāstrādā. Pirmo dienu optimisms - es visus mierinu, ka tas pāries
2) mājās klab.lv neiet. Iet visi iedomājamie un neiedomājamie saiti, bet ciba - ņi un ņi. Vakar ielīdu cibā caur proxy. Aizgāja, tikai nevar ielogoties un nav redzami friends-only (šņurk, šņurk). Kurš ir mani nobanojis, a?
3) ja nav cibas, ir ļoti daudz brīvā laika. Visu ko var pagūt. Var lasīt grāmatas, kaudzēm. Var spēlēt uzskaņotās klavieres. Sevišķu prieku tas man sagādā brīžos, kad augšstāva fanātiķis atkal ķeras pie būvniecības rīkiem. Iedomājies, viņš, piemēram, neganti dauza vannas istabā nost no sienām flīzes, bet es tikmēr no visas sirds klimperēju gammas, akordus un citus apnicīgus, bet augsti lietderīgus vingrojumus.
Sveču gaismā, pie tam. Jo viesistabā galvenais elektrības vads ir nomiris jau vismaz pirms pusgada, bet astoņi vakarā ir īstais laiks mūzikai. Vispār es aizvien intensīvāk domāju par elektriķa meklēšanu un vadu pārvilkšanu. Taustiņus jau es atsšķiru arī pustumsā, vot ar nošu lapām, ja man gribas uzspēlēt ko skaistu, iet stipri švakāk.
Man liekas, es tūlīt padošos.
Man ir drausmīgas iesnas, nav ne laika, ne enerģijas, un pilnīgi nekāda organizatoriskā talanta, un galva kā spannis.
Maniem viesiem savukārt vai nu nav laika, vai nu nav īstā ģeogrāfiskā zona, vai nu vienkārši riebjas.
Varbūt man tajā sasodītajā dienā vienkārši iekāpt skapī un nenākt ārā.
Variants - davai, sakāpsim skapī un piedzersimies visi kopā - netiek izskatīts.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |