Šodien sarijos pretkrampju zāles un beidzot atklāju slēpošanas sezonu. Secinājums - laiks ir absolūti ideāls slēpošanai - tikai sniegs draņķīgs. Galīgi slapjš, pabiezs un lipīgs, un vietām nedaudz piesalis. Toties vismaz trases pavisam tukšas, nekādu rindu pie bugeļiem vai kokā ieskrējušu asprāšu, kuru galvas karātos blakus eglē.
Taču vispār esmu šausmīgi lepna par sevi, protams. Kopš pagājušās ziemas, kad katrs brauciens ar bugeli man izraisīja tādus krampjus kājās, ka tik turies, un kopš rudens epopejas pa slimnīcām ar to pašu nabaga kāju, man bija zināmas šaubas par to, vai slēpošana gadījumā nav no manas dzīves pašlikvidējusies uz visiem laikiem. Bet varu. Es visu vēl varu.
Vārdu sakot, turpinu slēpot, kamēr mani kalnā nāksies nest uz rokām ("Onkul, uznes mani kalnā...")
Un man joprojām slepenībā liekas, ka pasaule vispār būtu daudz labāka, ja cilvēki laiku pa laikam biezi satuntuļotos un aizbrauktu draudzīgi pasvīst svaigā gaisā, mazāk domātu un runātu, vairāk priecātos par dabas skaistumu un kustinātu kājas. Vismaz laiku pa laikam. ,
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |