Pēc vakardienas pārrunām
(Vīrs - Nez, ja es mainītu dzimumu, mana darba vieta būtu pret to iejūtīga? Man taču droši vien būtu nepieciešams reabilitācijas periods, un tad es uz darbu nevarētu iet...
Es - Man liekas, darba vieta nebūtu iejūtīga viss. Slimi darbinieki vispār nevienam nav vajadzīgi. Ja vien dzimuma maiņas operāciju tu nebūtu spiests veikt darba traumas dēļ.
Bet mani vairāk interesē kas cits - ja tu mainītu dzimumu, vai mūsu laulība zaudētu juridisko spēku? Tā gan būtu cūcība. Tu taču maini dzimumu, nevis savas jūtas pret mani. Un, pieņemsim, ka es esmu ar mieru nodzīvot savu atlikušo mūžu ar lielu, spalvainu sievieti, kam ļoti garšo alus)
šonakt beidzamajā miega pusstundā paguvu atkal apprecēties ar savu vīru. Dzimums gan laikam bija vienīgais, kas sapnī bija noteikts - pašas laulības, dievs zina kādēļ, notika baznīcā. Kādas konfesijas, tas gan nebija skaidrs, līdz ar to pilnīgi nebija skaidrs, kas vispār jādara un drēbes ar nekam nederēja.
Cerams, šodien vīrs uzrakstīs iesniegumu par atvaļinājumu, un mums vairs nevajadzēs fantazēt par dzimuma maiņas operāciju nelielas atpūtas iegūšanai.
Ja temperatūra turpinās šitā kristies, es dabūšu zem saviem izteikti seksīgajiem minisvārkiem vilkt stipri mazāk pievilcīgas bumbierenes. Man salst dibens.
Mans iekšējais pulkstens laikam uzkārās uz četriem, un es pilnīgi mierīgi strādāju, neceļot ne ausi. Ieskatoties datora laikrādī, iedzīvojos mērenā šokā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |