Sērfojot pa youtube, atradu klipu, kas veltītu kādai Anna Svidersky. Pagūglēju, un noskaidroju, ka Anna ir krievu izcelsmes meitenīte, kuras vecāki pārcēlās uz Ameriku, kad viņai bija nepilni divi gadi. 2006. gadā viņai bija 17, viņa rakstīja blogu myspace.com, taisījās beigt skolu, bija pārliecināta kristiete un strādāja vietējā Macdonaldā. Līdz kādu dienu Vankūveras fikso burgeru paradīzē ienāca kāds psihiski ne pārāk stabils vīrs un nodūra viņu.
Cik saprotams, turpmākie notikumi maķenīt atgādināja masu histēriju pēc princeses Diānas nāves. Tagad Annai ir veltīts kaudzēm pašdarinātu klipu, mājas lapu, skumīgu paziņojumu internetā, savs šķirklis Wikipediā un pat līdzjūtība no Annas mīļākās grupas. Daudzi sērotāji atklāti atzīst, ka nekad mūžā Annu nav pazinuši, un ļoti to nožēlo.
Man nav sevišķi viegli izskaidrot, ar ko šis skumīgais notikums man tik ļoti aizrāva. Varbūt ar pārdomām par to jocīgo zvēru, ko sauc par interneta dienasgrāmatu kā tādu - lai gan man nav nekādu dziļāku pierādījumu tam, ka viņas kanonizēšanā būtu atbildīgs tieši viņas nenopietnais blogs.
Un varbūt mazliet ar vēl vienu lietu. Diez zin, cik ilgi rietumu sabiedrībā vērojama tendence, ka slepkavas ir daudz labāk pazīstami un noteikti daudz vairāk ievērības cienīgi nekā viņu upuri - pat tad, ja runa ir par Džeku Uzšķērdēju, kura patieso identitāti tā arī nav izdevies oficāli pierādīt. Un teikšu, kā ir, man ne pārāk patīk šī upura anonimizēšana. Tajā ir sava daļa gļēvuma. Iespējams, man patiktu domāt, ka svaru kausi ir mazliet sakustējušies.
Bet varbūt mani ieinteresēja tieši šis absolūti naivais, masu mediju kanoniem un Bībeles tekstiem atbilstošais sirsnīgums.
Nezinu. Bet man ļoti gribējās par to ieblogot.
Man laikam izdomātas lietas patīk labāk nekā īstas. Man patīk internets vairāk nekā bārs, klusēt vairāk nekā runāt, mūzika un visādi stulbi teksti vairāk nekā stulbi cilvēki. Tas, kas notiek manā galvā, vienmēr ir labāks.
Laikam tieši tāpēc es vienmēr agri vai vēlu palieku viena pati.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |