Aizpagājušajā nedēļā, kad man atkal bija jāliekas slimnīcā, man galīgi nobruka nervi. Nekontrolēti birdināju asaras picā un izdomāju sev reliģisko pārliecību - ja es labi uzvedīšos šajā dzīvē, nākošajā es piedzimšu par sava vīra kaķi. Man liekas, tas būtu kruti. Es gulētu 20 stundas diennaktī un būtu bezdievīgi aizņemta atlikušās četras - ēstu, plēstu mantas, piegānītu savu kasti, pucētu kažoku un ar greizu, zaļu aci skatītos uz vīra pasijām. Vakaros, ja nebūtu nekā labāka, ielīstu vīram klēpī un murrātu. Iespējams, mums būtu zināmas domstarpības - vīrs, piemēram, diez sazin kādēļ ir pārliecināts, ka kaķim jādzīvo pa āru, bet gan jau es iekrampētos ar nagiem dīvānā un neļautu izmest sevi aiz durvīm. Un galu galā, ja es paliktu galīgi veca un slima, mani varētu vienkārši nošpricēt, norakt pagalmā, noraudāt dažas vīrišķīgas asaras un aizmirst. No manis viennozīmīgi iznāktu daudz labāks kaķis nekā sieva.
Šodien pavadīju stundas divas trenkājot gūgli, līdz atradu dziesmu, kas mani iedvesmoja uz šo ideju. Ja ir interese, velkam šeit - http://www.zaycev.net/pages/1/139.s
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |