Trešdien kolēģe man paziņoja, ka priekšnieks ir ļoti dusmīgs. Es esot ļoti maz paveikusi. Atzinu, ka tā ir patiesība. Taču jāņem vērā, ka no trim nedēļām, ko tur oficiāli strādāju, divas es atrados slimnīcā. Atlikušajā es esmu paveikusi ļoti daudz. Tas nevienu neinteresē, man paskaidroja. Ņemot vērā, ka todien man drausmīgi sāpēja kāja, sajutos riebīgi un galīgi saskumu.
Ceturtdien pie manis ievēlās vēl kāda kolēģe. "Tu jau zini, ka priekšnieks ir ļoti dusmīgs,"viņa teica. "Nu, cerams, ka turpmāk ies labāk."
Šoreiz sadusmojos es. Nu, kas tas tāds ir - man tagad katru dienu kāds nāks to stāstīt, vai? Lai atnāk pats un pasaka, kas te vispār notiek! Un vispār, ja viņam kaut kas nepatīk, lai dod man vilka pasi un sūta mājās gulēt, bet beidz te nodarboties ar teroru!
Pakonsultējos ar pāris kolēģem, un man pamazām radās aizdomas, ka "priekšnieks ir dusmīgs" vienkārši ir lietu parastais stāvoklis. Tas nav izņēmuma gadījums, tā ir sistēma. Priekšnieks ir dusmīgs visu laiku, priekšnieks ir dusmīgs gadiem ilgi, 24 stundas diennaktī.
Toties piektdien jau ar mani bija tik tālu, ka es jutos kā Čeburaška no anekdotes par zāles pīpēšanu. ( ... tālāk ... )
Ejot pa gaiteni un tā tālākajā galā pamanot kaut ko, kas kaut vai attāli atgādināja "priekšnieks-ir-dusmīgs", es kritu panikā. Ko lai es viņam saku: "labdien", "labrīt", "sveiki", "Jūs joprojām esat dusmīgs?" vai "Tu joprojām besies?" Un kādā intonācijā? Jāatzīst, ka šo dilemu es tā arī neesmu spējusi atrisināt un pagaidām pārdomās sakrunkotu seju soļoju garām "priekšnieks ir dusmīgs", nesakot vispār neko.
Toties pamazām beidzot sāku apzināt savus kolēģus un atšķirt - vismaz pēc sejām. Vispār kolektīvs ir šausmīgi interesants - latvieši, krievi, ebreji, ir pat viens amerikānis. Drausmīgi interesanti, jo līdz šim es esmu strādājusi tikai strikti latviskos uzņēmumos. Latviski gan saprot visi, un vismaz es esmu par slinku, lai runātu kādā citā valodā. Tiesa, neiebilstu, ja slinķi ir arī visi pārējie un arī katrs runā savā dzimtajā valodā, tāpēc visai bieži sarunas notiek bilinguāli - es runāju latviski, un sarunas biedrs atbild krieviski. Saprašanos tas nebūt nepasliktina.
Kādreiz sensenos laikos racoon izteicās, ka, ja es būtu savs pretstats, es būtu viņš. Pupu mizas. Es būtu labsirdīgs, pacietīgs un smalkjūtīgs vīrietis bez jebkādām literārām ambīcijām. Vienīgās reizes manā mūžā, kad es kaut ko rakstītu, būtu lielveikalā, norēķinoties ar karti. Iespējams, es pat vienkārši ievilktu krustiņu. Man nebūtu nekādas vajadzības pašapliecināies un es visai vāji nojaustu, kas ir internets un ko tāds ziemā ēd.
Lai gan tas īstais jautājums, kas mani interesē - ja es būtu savs pretstats, vai es vēl būtu es? Teorētiskas diskusijas nav gluži mans zupas šķīvis, bet šis jautājums man tiešām interesē - vai ir kaut teoprētiski iespējams runāt par "es, kas nav es"?
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |