Pirms došanās uz vēlēšanu iecirkni apskatīju savu pasi un man sanāca smiekli - bildes līdzība ar dzīvi ir minimāla. Galu galā, kāda jēga izdot pasi uz desmit gadiem sievietei, kas matu krāsas maina vismaz reizi piecos gados!
Toties nākošnedēļ man būs jauna pase, blonda.
Vēl mums šodien bija tāda atrakcija kā vēlēšanas mājās. Jo ome uz vēlēšanu iecirkni aiziet nevar, tāpēc iecirknis (divu dāmu un kastes, pardon, urnas sastāvā) ieradās pie viņas.
Ome sāka uztraukties, ka viņai nav briļļu, un viņa nekā neredz. Man gan ir tādas nelabas aizdomas, ka brilles te neko nelīdzētu. Pagrūti gāja ar parakstīšanos. Es turēju omes roku, lai viņa var trāpīt pareizajā lauciņā un iecirkņa dāma turēja lapu, bet tas, kas tur beigās sanāca, bija visai nosacīts. Paldies Dievam, parakstam nav jābūt salasāmam.
- Es gribu par desmitajiem, - satraukti sauca ome.
Izšķirstīju lapiņu kaudzi, 10. saraksts izrādījās "Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija".
- Tu gribi balsot par sociāldemokrātiem? - es pārbijusies vaicāju.
- Jā, - ome apņēmīgi teica.
- Labi, - es teicu. - Ka par sociāldemokrātiem, ta par sociāldemokrātiem.
Nodemonstrēju attiecīgo lapu omei un ieliku aploksnē. Iecirkņa dāma paņēm savu kasti (pardon - urnu), es paņēmu omas roku ar aploksni, un kopīgi mēs aploksni iestūmām urnas spraugā.
Pēc dāmu aiziešanas ome apraudājās.
- Es tā gribēju ievilkt krustiņu Sandrai Kalnietei! Viņa ir tik laba. Bet viņa ir tik briesmīgā sarakstā!
Nomierināju, ka Sandrai Kalnietei krustiņu ievilku es, un miers mājās bija atjaunots.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |