Es visu dienu neraudāju. Mazliet uztraucos par to, kā izskatās mana seja, vai neraustās kaut kādi muskuļi, vai neizskatos muļķīgi, vai nenominu tērpam šlēpi vai nenokrīt kurpes, un neizjūk mati, bet, kad pēcpusdienā atgriezos mājās un pie datora atradu pušķīti baltu neļķu un aploksnīti, aploksnē kartiņa, kur kreceļainiem, nevarīgiem burtiem ierakstīts viens vārds, tapis ar tādām pūlēm - "Oma", tad es sāku raudāt.
Puķu milzīgi kalni, es kārtoju tās vāzē, skan Grebja "Ne mogu otorvatj glaza ot tjebja" un Clarence "Mon ami, mon ami", šampis plūst, mans vīrs mani apskauj, un asaras smacē mani nost. Es tik maz sazinos ar omi, lai gan mēs dzīvojam kopā, bet es vienmēr baidījos, vienmēr, pat nezinu, no kā, tikai tagad es vairs nebaidos. Es ienesu viņai šampanieti, es skatos viņas sejā, stāstu, kā gājis, un mēs esam tik līdzīgas. Tagad es vairs nekā nebaidos.
Un, iespējams, es gribētu tagad mazliet nomirt.
Lai viss labais nekad nekad nebeidzas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |