Paklačošos atkal par kaimiņiem - šoreiz par apakšējiem.
Zem mums dzīvo kaķu tante - viņa baro visus piemājas klaidoņus un kādu pārīti pietur arī pie sevis mājās. Vispār kaķi ir labi dzīvnieki, man pret viņiem nav nekādu iebildumu, un ir jauki, ja cilvēkam ir kāds, ar ko noņemties, bet nu kaimiņiene ir pārvākusi kaķa kasti uz tualeti. Padomju laika komunikācijas strādā bezotkazno - puse dzīvokļa arī mums tagad smird pēc kaķu čurām.
Dārgais ierosināja, ka mēs varētu sākt pūdēt sieru - tīri pedagoģiskos nolūkos.
Nupat pīpēju kopā ar ministru. Pareizāk sakot, es stāvēju un pīpēju, kamēr viņš skraidīja šurpu turpu - 4 m prom no manis, 3,5 m atpakaļ - un pīpēja. Gandrīz vai varēja pievērt acis un pasapņot, ka viņš tā skraida manis dēļ.
Stāvēju un atcerējos sensenos laikos, kad buks organizēja vienu izstādi. Es ierodos, uzcirtusies kā kinozvaigzne (pilns komplekts - šņorējami zābaki, kažokādas jaka, pat obligātā kultūras izgājienu uniforma - svārki ar mežģīni!), malkoju šampi un smaidu pa labi un pa kreisi. Piepeši redzu - pa durvīm ienāk kaut kur redzēts vīrietis. Redzēts ir - bet, kur, neatceros ne sitama. Smaidu un māju ar galvu, viņš, ļoti priecīgs, māj pretim, un tikai pēc krietna brīža man pieleca, ka tas bija ministrs Baštiks, un redzēts viņš ir televizorā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |