Kaut kad nesen bija runa par to, kam tu tici - nu tā, globāli, po zhiznji.
Un es teicu, ka ticu tam, ka agri vai vēlu tevi piečakarē visi. Vismaz visi tie, kas tev vispār kaut ko nozīmē. Ja padomā vēl tālāk, tad visticamāk, ka arī tu pats piečakarē itin visus, kas vien pielaiduši tevi tuvāk.
Pirmajā reizē, kad mani sāka nomocīt šādas pārdomas, man bija kādi padsmit gadi. Tolaik man bija kaut kādu globālu pārdomu periods, kas tik jauki krāšņo pusaudža ikdienu. Atceros, ka nakts vidū braucām no brīvdavbas operas, Cēsīs, vai, un runājām par to ar manu tēvu, un tieši tā viņš arī teica - "visi tevi nodos. Agri vai vēlu, bet tevi nodos itin visi". Es appraudājos mašīnas spilvenā, un nevarēju saprast, kāda tad vispār jēga dzīvot.
Nu ir pagājis kāds laiciņš, un es tomēr domāju, ka tēvam bija pilnīga taisnība.
Tiesa, tagad es zinu vēl kādu ļoti būtisku āķi visai šai padarīšanai - protams, tevi pieviļ visi.
Bet kas ir ne mazāk svarīgi - dzīve jau ar to nebūt nebeidzas.
Kad cibiņu skaits, ar kuriem esmu gandrīz sakāvusies divu dienu laikā, sasniedz pasakaino ciparu trīs, pat mani sāk mākt klusas bažas, vai es gadienā neesmu kļuvusi mazliet ērcīga.
Bet bažas mēs varētu fiksi paslaucīt zem tepiķa ("es jau neesmu vardarbīgs... Bet ko viņi uzprasās!!!") un iet padarīt ko sabiedrībai derīgāku.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |