Monogāmijai vismaz manā skatījumā ir viens neatsverams pluss - tev jāizturas iecietīgi tikai pret viena vīrieša muļķībām, kaprīzēm un stulbajiem izgājieniem. Visus pārējos var sūtīt dirst pavisam mierīgi.
Man liekas, dažam labam no mūsmājas iemītniekiem kaut kas sagājis grīstē ar nerviem. Aiz sienas kāds klapē ar āmuru [nb - cik ir pulkstens?) - nikni un skaļi, pa dažādām virsmām.
Es domāju, viņam tiešām derētu aizbraukt uz kādu "mazmājiņu pie jūras" - paārstēties, paelpot svaigu gaisu un atpūsties. Un vispār...
Labi, labi, apvaldīšos un iztikšu bez lpp gara traktāta, kas līkumotu pa medicīnas baiso un daiļo lauku, minot dažādas iespējamās bērnības traumas - sākot no nenopirktā suņa un beidzot ar cūciņām -, pusaudžu krīzes, jaunības ideālu sabrukumu, pusmūža mēģinājumus ielekt neatgriezeniski aizbraucošā vilcienā (pusmūža krīzi, lūk, varot noteikt no vārdu krājuma - bet no āmura pielietojuma, domājiet, nevar? Var. Un kā vēl var.) un vecuma vilšanos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |