Pat mēnesi garš atvaļinājums kādreiz beidzās.
Dienas režīms pa šo laiku ir sačakarēts absolūti. Pamēģini nu sev piepeši iestāstīt, ka tas vairs nav okei - iet gulēt trijos vai četros no rīta un celties vienpadsmitos vai divpadsmitos dienā.
Man ir šāds te teikumiņš:
"Rīgā nav nemaz daudz vietu, kurp dodas tālab, ka interjers ir leģendārs, ka griestus apgleznojis kāds no "visu laiku slavenākajiem"
Runa iet par "Andalūzijas suni", un man vajadzētu saprast, kas tas par "vienu no slavenākajiem".
ps - pašā krogā esmu bijusi, gan krietnu laiku atpakaļ, taču toreiz vairāk skatījos glāzē nevis griestos.
Šausmīgi gribas kaut ko mainīt ar matiem. Griezt nost? Krāsot? Kā krāsot - brūnus, melnus, rižus? Griezt un krāsot?
A tumšās saknes tikmēr virs blondajiem matiem pamazām ataug, un mudina mani fiksāk pieņemt kādus nebūt izšķirošus lēmumus.
Ir brīži, kad es jūtos sagurusi un veca.
Skatos uz visām kaislībām, kas virmo apkārt, pa tādu kā vēdlodziņu, pati nekur neiesaistos, neko lāga nezinu, redzējusi un apčamdījusi neesmu, bet tie, kas redzēja un čamdīja - viens stāsta to, otrs pavisam pretējo, un tad vēl kaut kas, "ko es atceros...", pilnīgs Rushamon.
It kā jau labi, nevarētu teikt, ka es ļoti vēlētos būt iesaistīta. Bet es laikam vēlos kaut ko, kā nekad nav bijis.
Apmēram tāpat, kā veci cilvēki ilgojas pēc bērnības - ne jau pēc saavs īstās, reālās bērnības, to viņi patiesībā pat lāga neatceras (visi sasistie ceļgali un nenopirktie suņi, negaršīgā biezputras un tekošais deguns, un visas pārējās mazās ikdienas šausmas, kurš tad to var atcerēties), bet pēc kaut kāda izdomāta, nekad nebijuša, kaut kā, kas pamazām ieņem tavas bērnības vietu tavā galvā. Pēc kaut kāda simulakra, vai.
Bet arī tādi brīži nav neko paliekošāki par pārējiem, tas pāries - es zinu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |