Kad es uzģērbju savu vienīgo glīto kostīmu - man ir vēl kādi pāris, bet tie nav īsti pieskaitāmi, man vispār nav pārāk daudz tādu izteikti lietišķu drēbju, mans darbs, paldies Dievam, parasti ļauj bez tādām iztikt - un zeķubikses, kas, protams, kā likums, izrādās mazliet par īskājainu un zem svārkiem sāk šļukt kaut kur uz leju, un eju kārtot lietišķos jautājumus, un nopietni runāties un atstāt reprezentatīvu iespaidu, es piepeši sajūtos kā maza meitenīte, kas slepeni ielīdusi mammas drēbēs un tagad tēlo pieaugušo.
Un pēc tam jūtos briesmīgi priecīga, ka man izdevies viņus visus tik vareni apčakarēt. Neviens tā arī neko nav pamanījis.
Un par spoguļiem un "spoguļu sejām", kas atšķirās no visām citām tavām sejām (dzīvē, TV, fotogrāfijās redzamajām), es atklāju vēl ko - spoguļa seju ir iespējams dabūt fotogrāfijā, ja fotografē sevi pats, skatoties uz attēlu ekrānā.
Toties uzņemtajās bildēs mani pēc tam neatpazīst pat mani miesīgi vecāki.
Kaut kas baigs tā spoguļa seja.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |