Baltiem burbuļiem sākusi iet nost āda no kreisās rokas. Arī labi - man jau bija bailes, ka vēl ceļojuma laikā no apdeguma sametīsies čūlas, tad gan būtu jautri. Līdz ar to šobrīd man lobās deguns, piere, pleci un viena roka, varu knibināt un lobīt vienā gabalā
Laikam būs jāaiziet pie friziera un jānokrāso mati mazliet tumšākblondā tonī, citādāk ar pašreizējo platīnblondo es sāku izskatīties pēc klasiskas solārijā pārceptas blondīnes (lai gan solārijā neesmu bijusi nekad mūžā).
Un vēl vairāki praktiska padoma ieteikumi visiem velo avantūristiem.
Pirmais - satelītkartes (ir tādas autoinspekcijas kartes, vai, pa rajoniem) ir labākās. Tur ir norādīti precīzāki ceļi (negadās tā, ka uz kartes atzīmēts ceļš, bet realitātē tam pāri pārbūvēts biezo māju ciemats) un tur ir norādīti reljefi (kas ir būtiski). Laba karte ir būtiska, jo orientēties ir grūti - pie ezeriem nav plāksnes, kas tas par ezeru, un norādītās apdzīvotās vietas bieži vien ir vienkārši nepamanāmas, un par tām nekā nezina pat paši vietējie.
Otrais - velosipēda piesprādzēšanas ķēdi nelieciet uz priekšējiem stūres ragiem (pazaudēsiet, pārguruši kratoties pa lauku bezceļiem, kā tas gadījās Dārgajam). Aplieciet to divos lokos zem sēdekļa, tad tā nokrist vienkārši nevar.
Šausmīgi gribas ceptus kartupelīšus. Tādus treknus un sāļus, un garšīgus. Un vēl gribas gurķu-tomātu salātus. Bet briesmīgs ļeņins cept un griezt. Un tikpat šausmīgs slinkums iet uz piemājas Lidiņu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |