Vispār vēl pāris atzīņas, kas jāpieraksta kaut vai personīgai lietošanai:
• pa īstam vasaru var sajust tikai ārpus Rīgas. Pardon, te tas vienkārši nav tas. Bet ripinot pa balti noputējušu ceļu koši dzeltena rapšu lauka vidū zem gandrīz nepieklājīgi zilām debesīm, tā beidzot ir klāt. Un sajūtas ir precīzi tādas pat kā bērnībā - tāds prieks un bezrūpība.
• Latvijā ir ļoti daudz pamestu māju. Un ļoti daudz cilvēku, kas dzīvo pavisam atšķirīgi no mums. Ja uz māju meža vidū vispār neved neviens ceļš un nekas neliecina par aktīviem kontaktiem ar civilizāciju, ja zāle apkārt izaugusi līdz padusēm, bet jumts pārklāts ar plēvi, grūti iedomāties, ka kāds te dzīvo. Bet dzīvo - veci, nespēcīgi un vientuļi cilvēki ar sunīšiem un kaķīšiem. Un dzīvos, līdz nomirs, nekas te nemainīsies. Un šo vecīšu problēmas būs pavisam citas, tādas, par kurām mēs bieži vien pat iedomāties nevaram. Tāpat kā viņi nevar iedomāties par mūsējām. Pasauļu tomēr ir šausmīgi daudz.
• Blakus bunkuram nr 13 (saldās atmiņas par pagājušo vasaru, kad dažs labs cibiņš gandrīz sāka kauties par to, kā pareizi dziedama šī dziesma, jo tā esot dziedama tikai vienā vienīgā veidā un visi pārējie ir vienkārši zaimošana) pieogres mežos skaisti mētājas izmesti monitori. Būtu pie rokas bilde, ieliktu ar parakstu "ardievu, ciba, vasara ir sākusies".
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |