Man nav ne jausmas, ar ko lai sāku savus brīvdienu stāstus.
Varbūt ar to, ka man ir galīgi jēls dibens, un sēžos es tikai ar skaļiem kunkstiem, savukārt staigāju, kājas ieplētusi kā jūrnieks, rokas pacelt vispār nevaru, mugura sāp, plaukstu locītavas un pašas plaukstas sāp, koši sarkani piedegušo ģīmi nav iespējams aizkrāsot ne ar vienu manas mājās atrodamo kosmētisko līdzekli, seja, kakls un pakausis ir pietūcis no bišu kodieniem. Es joprojām neesmu īsti droša, ka esmu izķemmējusi visas bites no matiem. Jā, un vēl jau, protams, es varu palielīties, ka arī piecus gadus nebraukājis cilvēks nav nomīt vienā dienā 50 km + 5km stumties pa pilnīgiem bezceļa apstākļiem mežā, nezinot ne rīta, ne vakara.
Jā, un minoties sasodītos beidzamos 15 km, slīkstot savās asarās un puņķos, es nepārtraukti galvā pārrolēju šīs te diskusijas - http://klab.lv/users/krii/392814.html un http://klab.lv/users/krii/392542.html (par ceļojuma svēto, askētisko būtību un sava ķermeņa izaicināšanu, par pinkšķelīgiem sievišķiem, kurus derētu tikai nožņaugt, un viņu pavadoņiem, kas iesoļos taisnā ceļā svēto kārtā), un man tā gribējās visus šitos gudreļus pasūtīt dirst, ka ne izturēt. Vienīgais iemesls, kāpēc es neatsāku pīpēt, bija drausmīgā apziņa, ka pat cigarete man diez vai palīdzēs justies labāk.
Lai gan pirmie 25 km jau bija ļoti skaisti.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |