Tā kā rītdien ar Dārgo esam iecerējuši maķenīt paripināties pa Latvijas ārēm, izbraucu vienu testa braucienu līdz tuvākajam velo remontdarbnīcai.
Jāpaskaidro, ka kādreiz es ar riteni braukāju caurām vasarām, tiesa, tiesa, tolaik es vasarās dzīvoju ārpus Rīgas. Rīgā es praktiski nebraucu vispār. Pirmkārt, man sirds kāpj pa muti ārā, stiepjot riteni katru reizi lejā no trešā stāva pa trepēm un pēc tam atkal atpakaļ augšā - tas prasa gandrīz vairāk laika nekā pats brauciens. Otrkārt, man vienkārši bailes. Es ieraugu visus tos mašīnu barus uz brauktuvēm un visus cilvēku pūļus uz ietvēm, tikai savu vietu es neredzu nekur. Turklāt man vispār nav tiesību. Tādejādi gadus piecus es neesmu braukusi praktiski vispār.
Līdz ar to šodien braucu, acis ieplētusi. Katrs pretimnākošais cilvēks, īpaši bērns vai vecāks pilsonītis, izraisīja manī pilnīgas šausmas. Katra gramba likās km dziļa. Servisā ritenim piepumpēja riepas un pateica, ka viss esot labi (saskaņā ar velo vecumu, protams - ritenis ir vēl no manas aktīvās braukšanas beigām, bet iepriekšējās sezonās to visai aktīvi lietoja Dārgais). Atpakaļceļā bailes joprojām bija lielas, bet jau sāka iepatikties.
Ne velti man jau pa nakti sapņos rādījās, ka es braucu ar velosipēdu un nekādi nevaru atrast bremzes. Mēģināju bremzēt ar kāju, kā ar padomju laika Orļonok, nekas nesanāca. Smieklīgi, protams, bet man joprojām grūti tam atkal piešauties.
Un nopirku sev kedas - speciāli braukšanai ar velo. Nebraukšu tak ar savām 10 cm špiļķām.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |