No rīta, tikko izvēlusies no gultas, aiztenterēju uz virtuvi sapīpot ar Dārgo. Un nodomāju, ka mēģināt atmest pīpēšanu ir tas pats, kas atjaunot nevainību - vieglāk to nemaz nesākt, nekā pēc tam vērst par labu.
Nu, vismaz savām spējām atmest pīpošanu es vienkārši vairs neticu.
Cau, dārgā friendliste.
Šodien es nebiju darbā, šodien es slēpoju. Riekstukalnā ir pa pirmo, viss kā nākas, atvadas no ziemas, etc, un pat nepiepildījās manas aizdomas, ka tieši šodien, iespējams, beidzamajā slēpošanas reizē pa sezonu, es varētu beidzot salauzt kāju (nezinu, kāpēc, bet braucot uz kalnu, kāda maza iekšēja balstiņa nepārtraukti čukstēja: "kāja lūzīs... kāja lūzīs... kāja lūzīs". Parasti ar mani tā nav).
Tagad vajadzētu nopūderēt degunu un iet svinēt tēta dzimšanas dienu. Bet sāp zobi. Viena žokļa puse, tā riebīgi un pulsējoši - uznāk, pāriet, uznāk, pāriet, bet, kad uznāk, tad tā, ka sāp ne tikai zobi, bet arī mēle, vaigs un acs, un uz vietas nevar nosēdēt. Nepalīdz pat trīs dažādas pretsāpju tabletes.
Cau, cau, mīļā liste,
Ceru, ka tev iet labi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |