Iepukstēšu šeit tikai to, ka Mana Lielā Haltūra (alias naudas pelnīšana braucienam pie justs un kuskus) tuvojas laimīgajam finišam. Gandrīz neticami, bet lielos vilcienos tā beidzas parīt.
Vakar jau man uznāca bailes, ka patiesībā tās ieplānotais ilgums bija trīs mēneši, nevis divi, kas pagājuši tagad, un tad es sāku raudāt. Divus mēnešus es dzīvoju ar konstantu sajūtu, ka naudas nav un laika nav, jo es strādāju astoņas stundas dienā, skrienu uz lekcijām četrus vakarus no septiņiem un sešas dienas nedēļa pa pusotrai - divām stundām haltūrējos, un mana privātā dzīve ir gandrīz pagalam, draugu man vairs nav, visi to vien dara, kā mani kritizē un pazemo, neviens mani nemīl, brīnums, kā mani zeme vēl nes, piektdienas vakarā pulksten astoņos es ceļos no kroga galda, kur esmu apsēdusies pirms stundas un eju mājās pastrādāt, turklāt es tāpat neko nevaru pagūt, maģistra darba koncepcija joprojām ir miglā tīta, sevišķi man sāp sirds par teorētiskās daļas nekonkrētību, bet citur jau nav labāk, zinātniskie darbi par 1905. gada atspoguļojumu padomju presē, feminisma teoriju un kādu linvistikas jautājumu nav tikuši pat līdz ieceres stadijai, tāpat sistēmtransformācijas semināra tēzes tiek vieglprātīgi atstumtas simtajā plānā, lai gan pasniedzējs ir plaši zināms nagu maucējs, un tā tālāk, un tā tālāk, es vispār neko nepaspēju, absolūti neko, un visu to, ko paspēju, daru ļoti slikti, šā tā.
Nu, un tagad tas mazliet ir beidzies.
Bet vispār, lai cik neticāmi nebūtu, stāstam patiesībā vajadzēja būt par to, cik grūti man vispār paliek kaut ko šeit iepukstēt, šeit vai jebkur citur, jo tā liekā trokšņa sajūta kļūst aizvien lielāka un biezāka, tā pati plauša miglās, turklāt es pavisam skaidri jūtu ne tikai liekos trokšņus apkārt, bet arī to, ka pati sāku kļūt tāda, ka mani velk iekšā, un ka mani tas galīgi nepatīk, tas ir pats briesmīgākais, un aizvien biežāk es apklustu teikuma vidū un domāju "ai, ko nu es te muldu, tas taču galīgi garām, bez tā mierīgi varētu iztikt, pilnīgs piesārņojums". Bet apkārtne ir infekcioza, ir beidzies sevī koncentrētais slimnīcas režīms, tas režīms, kas izceļas ar ārkārtēju orientāciju uz sevi, tikai uz sevi, un uz šodienu, uz pašreizējo mirkli, uz tuvāko šprici, ēdienreizi vai daktera apmeklējumu. Tas ir beidzies un troksnis pieaug, ir jāskrien un jāmuld, un tu sāc tarkšķēt un raustīties pilnīgi nevilšus, un tas ir drausmīgi. Trosnis, trosknis.
Skats no nekad neuzrakstīta scenārija nekad neuzņemtai filmai:
Pusdienlaiks, saule, Sarkandaugava, divas sievietes pie galdiņa padomiskā ēdnīcā.
- Dzeina, - piepeši aurojas viena no viņām - tu esi galīgi garām!!! Tu saproti! Galīgi garām, pilnīgi, galīgi!!! Un vispār ne tas, ko vajag! Vai tu to vismaz saproti?!?
Apkārtējie bažīgi saskatās. Dzeina dēmoniski smejas. Priekškars krīt.
Viss. Gaidu atzinības, komplimentus, ziedus un šokolādi. Manuprāt, ģeniāli.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |