Sveiki, mīļo skolotāj, sveiki, mīļie draugi,
sniegu vēl neesmu redzējusi, jo vislaik mācījos. Bet jau tagad par to traki priecājos.
Priecājos, jo 1) esmu nolāpītais slēpotājs čaiņiks 2) man ir jauns zvērādu kažoks, tāds garš, līdz pat zemei, ļoti smuks, bet pirms sniega tak nevar tādu vilkt 3) es vispār esmu vēsā beibe, un ar sniegu jūtu lielu estētisko un garīgu tuvību.
Tāpēc sniegu ļoti gaidīju. Un tagad pat iešu un uz to paskatīšos pa šķirbiņu un atkal papriecāšos. Esot solījuši aukstu decembri, vai nav forši?
Var jau uzskatīt mani par neiejūtīgu, kašķīgu stervu, bet mana kolēģe mani kaitina. Po krupnomu. Un galvenais iemesls ir kolēģes bērns.
Katru dienu kolēģe pa telefonu vismaz minūtes 15-20 apspriež bērna veselības stāvokli. Stāvoklis jau vairāk nekā mēnesi ir konstanti neapmierinošs, un tiek iztirzāts pilnīgi viss - ko b. ēdis, ko dzēris, ko čurājis, ko laukā kakājis, ko teicis, kā juties un kā piesvīdinājis visus palagus, kā nav gulējis gultā vai ar varu piespiests dzert zāles un ko māte viņam teikusi, un tā tālāk un tā tālāk. No tā, kādā neatlaidībā un tonī tas viss tiek klāstīts, es būtu gatava lekt laukā pa logu, ja nesēdētu pagrabstāvā. Izglābiet mani kāds no šī fizioloģijas okeāna.
Nu, un ko lai te dara? Nevar tak teikt - "paklau, izbeidz, ja? Man nelabi no tā tava slimā bērna!" Pat manam šerpajam raksturam tas liekas maķenīt par traku.
No otras puses - patiešām nelabi.
Lūk tā. Vismaz pažēlojos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |