Beidzamā laikā ir ka brīdim masu mēdīkļos uzskrienu asarainajam stāstam par deviņu bērnu ģimeni, kas dzīvo Rumbulā koka kastēs pie lidmašīnu skrejceļa. Avīzes, lietojot BB izteicienu, kakā rudzos, Laila Pakalniņa lamā valtsvīrus no panckām ārā, visa tauta lauza rokas un dzer sirdsdrapes. Jāsaka, ka stāsta sākumu gan palaidu garām, līdz ar to līdz manai uzmanībai nonāca tikai tādi virsraksti kā "Feldmaņu ģimene atsakās no sociālās viesnīcas", "Feldmaņu ģimene atsakās no īres tiesībām" un tā tālāk un tā tālāk.
Un man sanāk dusmas - nu, kur cilvēki var būt tik stulbi, lai saražotu deviņus bērnus? Nu, kurš Latvijā var uzturēt deviņus bērnus? Neviens miljonārs to nevar. Neviens Latvijā to nevar. Var jau svepstēt - "ak, es gribu lielu ģimeni", "liela ģimene - veselīgas tautas pamats", "bērni - manas dzīves piepildījums un lielākā laime", bet šiem reproduktīvajiem infantīliķiem derētu padomāt par to, kāda laime viņi būs saviem bērniem. Divu nabagu apprecēšanās, lai radītu vēl 10 nabagus un tad visiem kopā draudzīgi nomirtu badā, zobus klabinot, nav labs solis. Tas nenāk par labu nevienam un nekam - ne viņiem pašiem, ne valstij, ne tautai. Nevajag melot. Tā ir vienkārši bezatbildība, un nekas cits.
Un otrkārt, ir vienkārši nekrietni šantažēt sabiedrību un visu valsti, kā ķīlniekus izmantojot savus salstošos bērnus - nē, tas mums nav labs, un šitas nav labs, bet paskatieties uz bērniem, viņi salst nost, dodiet mums to labāko un labi daudz, un uzreiz, un visu, paskatieties uz bērniem, pretējā gadījumā viņi nomirs. Tas jau ir vienkārši zemiski.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |