Es varētu mest visu pie malas un rakstīt zinātnisko monogrāfiju par desktopu ietekmi uz darbinieku strādātspēju. Apaskatīt desktopa efektu uz darbieku psiholoģisko mobilitāti, lojalitāti, radošo domu, organizētību, pašiniciatīvu un ražīguma līmeni vispār.
Piemēram, uz mana pašreizējā datora dektopa redzems no trases izlidojis motociklists un motociklists - man nav ne jausmas, kas tur to izlicis. Bet man pat bail minēt, kādu zīmogu tas uzspiež visai manai dienai. Drūmu, es pieļauju. Pesimistisku. Neveiksme jau pašā sākumā, programmātiska kļūme, asinis un sasisti bleķi, kas nosaka visu turpmāko. Nekas tāpat nav mūžīgs, un visiem labajiem plāniem pār ceļu pārskrien melns kaķis.
Noklausījusies šīs manas pārdomas, kolēģe vien nokometē:
- Arī tā ir tava vaina.
Jāpiezīmē - manas kolēģes pēdējā laika aizraušanās ir teorija zem kodētā nosaukuma "arī tā ir tava vaina". Ja tu esi labi ģērbts, tev nevajag algas pielikumu - tev viss tāpat ir labi. Bet ja tu esi slikts ģērbts, tev algas pielikumu nevajag ne tik - tu nemāki rīkoties ar resursiem, un tāpēc tev tos nevajag. Tā tāpat ir tava vaina. Un ja tu netiec gala ar darbiem, arī tā ir tava vaina, jo tu vienkārši neproti rīkoties ar laiku. Tieši šī iemesla pēc viņa atsakās pat no piedāvājuma aizdot viņai piecdesmit santīmus pusdienpauzes bulkām pirmsalgas dienā. Arī tā ir mana vaina, - viņa saka ēzelīša Iā tonī. Vispār vajadzētu izpētīt, kas uz desktopa ir viņai. Droši vien kaut kas vēl briesmīgāks. Kāds Hirosimas sprādziens, teiksim. Vai Tukumā (mani labo, ka Talsos, Talsos, ļoti atvainojos!) no atrakcijas nokritušie bērni.
- Nav runa par vainu vai nevainu, - es caur degunu saku māksloti optimistiskā tonī (pamēģiniet runāt dabiskā optmismā, ja deguns tek kā strauts). - Ir runa par to, ka jāuzliek cits desktops, kāmēr vēl nav par vēlu. Man jāglāb uzņēmums, pirms vēl kas labojams.
Viņa pieraušas man tuvāk un mēs ziņkāri izpētam "kas lācītim vēderā" jeb kādas desktopa bildes mēs varam atrast uz vietas datorā, bez lodāšanas internetā. Kaut kādas garlaicīgas kafijas pupiņas. Mans radošais gars būs pagalam. Kaut kādas La Rocca stila lāzera stilizācijas. Vispār anāli. Zem uzraksta "friend" atrodam brūnu suni.
- Lieliski, - es saku un noklikšķinu uz suņa. Tas cienīgi izplājas uz ekrāna.
- Tu tiešām domā? - viņa nepārliecināti novelk.
- Uhu, - es saku. - Protams. Suns - sens lojalitātes simbols. Kas var būt piemērotāks veiksmīgai darbadienai sekmīgā un strauji augošā uzņēmumā.
Es varētu uzrakstīt monogrāfiju par suņa attēlu desktopā ietekmi uz uzņēmuma izaugsmi. Tā ir laba doma, man šķiet.
Viena lieta, kas mani pārsteidz, lasot un klausoties dažādu pie, ap un iekš lit. stāvošo spriedēlējumus par narkotikām veltītiem daiļdarbiem, ir uzskats, ka grāmata, kas stāsta, ka narkotikas ir sliktas, ir didaktiska, bet grāmata, kas stāsta, ka narkotikas vispār ir baigi labā un stilīgā lieta, vai vismaz tīri ok, nav didaktiska. Kāpēc viena ideoloģija tiek pasludināta par uzmācīgu moralizēšanu, bet cita - nē?
Lai gan starpības būtībā nav nekādas. Nekādas. Gluži kā nav starpības starp krievu un latviešu radikālo nacionālistu presi. Nekādas atšķirības - saukļi, argumentācija, izteiksme, mērķi, pat stulbās gramatiskās un stilistiskās kļūdas ir precīzas mats matā. Kas tad īsti ir tas, kas atšķir vienu emocionālu vēstījumu "par" no tieši tāda paša emocionāla vēstījuma "pret"? Vai tiešām tikai tas, kurā pusē esi tu pats?
Es vēl nevaru to noformulēt. Būs jāpadomā. Iespējams, tam ir kaut kāds murgains sakars ar mūsdienu cilvēka domāšanu vispār. Taču pagaidām koncepti manās smadzenēs tikai parādās un pazūd, parādās un pazūd - pārāk ātri, lai no tiem būtu kāda jēga. Bet atminējumam jābūt kam ģeniāli vienkāršam, es jūtu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |