Iespējams, es jūs visus tūlīt novedīšu līdz histērijai, bet es šodien biju slikta un izmetu no ofisa vienu vecenīti-bomzīti, kas bija iemukusi no lietus. Dzīvojos pa savu galeru viena pati, astoņi no rīta, pēkšņi dzirdu - nobūkšķ durvis (mums ir divas durvis, ārdurvis un priekšnama durvis). Izeju priekšnamā - stāv. Vatēta jaciņa ar kapucīti, maisiņi, pati veca veca, sirma, grumbiņas pa visu seju, nodzērusies neizskatās. Prasu: "Vai Jūs kaut ko meklējat?". Nekādas reakcijas. Stāv, pa pusei man muguru uzgriezusi, kā trolejbusa pieturā, skatās pa stiklojumiem uz ielu. "Jūs kaut ko meklējat?" Lai gan diez ko viņa tāda mūsu industriālajā noliktavu rajonā varētu meklēt
"Jums laikam tomēr vajadzētu iet prom," es teicu. Viens pārmetošs acu skats manā virzienā. Pārmetumi mani vienmēr vareni iedvesmo turpināt to, ko daru. Turklāt man sākās viegla panika. Notiekošais neiekļāvās nekādos reglamentos, bet bez tiem es esmu kā bez rokām. "Jums tomēr vajadzētu iet," es atkārtoju.
Un prom viņa bija.
Nu, maita, es, protams, esmu.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |