Es tomēr esmu viena ļoti jocīga sieviete.
Pirms kādiem diviem mēnešiem, piektajā jūnijā, kad man bija Bonifācija brīvdienas no cibas, mums ar Dārgo bija piecu gadu jubileja. Uzdāvināju viņam varen šiku termosu, un viņš noorganizēja braucienu uz Liepāju. Pasēdējām omulīgā ēstuvē, pasēdējām glābēju postenī, izstaigājāmies gar jūru, pa parku un pilsētu vispār, es tur biju pirmo reizi, vējš pūta iespaidīgi, bija ļoti jauki, visu dienu rociņās saķērušies, un vienu brīdi Dārgais apstājās pie kāda veikala skatloga un teica - "zini, laikam tomēr nav smuki, ka es Tev neko neesmu uzdāvinājis, gribi, es Tev mopirkšu šito krūzīti?" Krūzīte bija smuka, tāds raupja, māla, un uz tās bija kontūru veidā attēlota meitene, kas sēž jūras krastā. "Nē, nevajag, būs labi tāpat," es teicu. "Tiešām negribi?" "Nē". Un mēs gājām tālāk, aizbraucām uz Karostu, ieklīdām Cukuram veltītā izstādē, un saskandinājām kokteiļus jūras malā.
Bet pēc tam es ik pa brīdim iedomājos, ka varbūt vajadzēja teikt "jā". Tāda smuka krūzīte, mīļa, un vēl pie tam VIŅA dāvināta (jā, ir jau labi, ja pokemoniska sajūsma un vēlme rakstīti šo vārdu tikai un vienīgi ar lielajiem burtiem nepāriet arī pēc pieciem gadiem). Un ir pagājuši jau divi mēneši, bet es joprojām par to ik pa laikam iedomājos. Piemēram, tagad.
Tfu tu. Pavisam stulbi izklausās, kad visu tā uzraksta. Es tomēr esmu viena jocīga sieviete.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |