Pārskatot šo ierakstu un tā komentārus, man joprojām galvā maldās jokainas domas. Ja uz jautājumu - "kas ir labāk - piedzerties vai pārēsties?" nomācošs vairums atbild, ka piedzerties ir labāk nekā pieēsties, jo no piedzeršanās jau nekas slikts notikt nevar (sic!), bet no pieēšanās gan visas nelaimes ceļas, rodas pabaiss priekšstats par mūsdienu cibiņa ideālu. Vulgarizējot to var aprakstīt kā alkoholiķi-anorektiķi. :P
Vispār Prāta Vētras koncerts vienkārši kikoja āsu, lietojot manu šīs nedēļas nogales topa teicienu. Lietus nelija, laiks bija brīnišķīgs, kas bija visai svarīgi, jo izrādījās, ka lietussargus estrādē aizliegts ņemt līdzi, tie visi bija jāpakar ne jau nu uz nagliņām, bet gan uz stenda pie ieejas, laikam tādēļ, lai nevarētu kādam izdurt acis. Tas gan bija vienīgais aizliegums, ko mēs ņēmām vērā, visi pārējie par mobilo izslēgšanu, ieroču, alkohola un fototehnikas ienešanu tika noignorēti ar slaikiem spļāvieniem un dažiem visai bezkaunīgiem un nepubliskojamiem slēpšanas paņēmieniem, kas galvenokārt balstījās uz dabisko kauna jūtu viltīgu apiešanu. Pati rinda uz iekšālaišanu bija kādu kilometru gara, dažādi vērtētāji nosauca aptuvenos skaitļus no 3000 līdz 6000 cilvēku, bet mēs tikām iekšā laikā, un daži dzejnieki-iesācēji-kurus-atzinīgi-novērtēj
Man nav ko pārāk piebilst, sanāk vien atkārtoties - PV čaļi tiešām zina, ko dara, viņi vienkārši ir profesionāļi, lai ko tur teiktu, un tā nu ir lieta, kas vairumam Latvijas ne-akadēmiskās mūziķu stipri pietrūkst. Koncerts bija lielisks, vienkārši perfekts, izlēkājos uz saviem augstajiem papēžiem kā gazele un nobļāvos kā pērtiķis visas stundas, un vispār aiz sajūsmas nezināju kur likties, esiet sveiki, mani bezbēdīgie 11 gadi, nekur tālu jūs neesat palikuši, esi sveicināta, mana briljantā atmiņa, kas ļauj aurot līdzi no galvas gandrīz visu to dziesmu vārdus, kurus esmu dzirdējusi vismaz trīs reizes mūžā, esiet sveicināta, sajūta, ka viss ārpus mūzikas un patreiz notiekošā ir kaut kādas buļļu kakas, par kurām nav vērts pat degunu saraukt, tāds vieglums, tāda atbrīvošanās no ikdienas riebīgā smaguma, beidzot, beidzot! Biju galīgi satrakojusies un vienkārši ļoti laimīga.
Un lai ko daži īdētu par šīs tūres gandrīz obligāto apmeklējuma statusu zem saukļa "ja tu neesi bijis šeit, kur tu vispār esi bijis, visi te ir bijuši" un par pretestību, ko tāds sauklis raisa katra godīga snoba sirdī, tieši šāds sestdienas vakars bija tas, kas vismaz vienreiz vasarā vajadzīgs katram depresīvam sievišķim ar nelielu noslieci uz "visi mani neieredz un aprunā, neviens mani nemīl, es vairs nevaru to izturēt, eju griezt vēazzzz ar trulāko nazi". Tas sākās sestdien, beibe, un nebeigsies nekad!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |