Es vairs nerakstu. Negribu. Fotoaparāta iegādāšanās vispār iznīcina jebkādu vēlmi rakstīt.
Bez tam esmu sākusi lasīt grāmatas. Gluži kā tajā stulbajā reklāmā "sāc lasīt!". Man gan, katru reizi, kad snaikstoties pār grāmatplauktiem, acu priekšā nostājas šis plakāts, pāriet jebkura vēlme atvērt jebko drukātu vispār. Es jūtos vienkārši aizskārta - pat tad, ja man patiešām derētu sākt lasīt. Bet es cenšos par to nedomāt. Es domāju par Norvēģijas kalniem un Mobiju Diku, balto vali tālās jūrās, par nepatiesa zvēresta dēļ nomelnējušu roku un karaļiem, kuru galvas kronēšanā iesvaida ar eļļām kā salātu kāpostgalvas, lai tās labāk ripotu, un par lapsu, kas pēc tēva nodevības aizmūk no sapņa uz visiem laikiem, un par japāņiem, kas nezina, ko nozīmē "caurlaide", tādēļ nevar izmantot tiltu, bet zina, ka cilvēkam jāstrādā no rīta līdz vakaram visu savu mūžu, vienmēr, vienmēr, mūžīgi. Sauciet to par eskeipismu, sauciet to par manu bēgšanu, kā vien Jums tīk.
Un galu galā: cilvēce iedalās divās daļās - lūriķos un virinātājos, tajos, kam patīk paslēpties tumsā un uzmanīgi vērot un tajos, kam patīk droši iznākt gaismā un izrādīties, tajos, kas skatās TV un tajos, kas tajā strādā, tajos, kuriem ir un tajos, kas ir. Es visai noteikti piederu pie pirmās grupās - laikam tādēļ es vislabāk jūtos kopā ar visādiem ekzcibionistiem. Un viņi jūtas labi kopā ar mani.
Un jūs visi esat fantastiski interesanti, un būtiskais tāpat vienmēr paliek nenotverts un neiemūžināts, tas vienkārši izgaist kā smiltis nebūtībā, mūžīgā nebūtībā, un nav pasaulē mehānismu, nav nekā tāda, kas spētu to noturēt.
Lai gan tas jau vienmēr var mainīties. Viss mainās, galu galā. Priekā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |