Ja Jūs zinātu, cik slikti man ir, Jūs nomirtu. Vienkārši nomirtu.
Šodien man jau sāka raustīties acs plakstiņš. Kaut kāds nervu tiks, vai.
Un tu tikai netici, tu vienkārši netici, ka kaut kas tāds vispār varētu notikt, pēc visa tā, kas jau ir noticis, protams, kā vienmēr, muļķīgā ticība konekvencei, lietu secīgai un jēpilnai kārtībai, kur viena lieta ved pie citas un atkal pie citas, paredzamas un patīkamas kā TV reklāmā un vispār, ar mani, nu ar mani taču nevar notikt nekas tāds, tā taču ir.
Un pēc tu tu, protams, noreaģē kaut kā nedabiski un stulbi, pati saproti, ka nedabīgi, banāli un melodramatiski, galīgi nepareizi, vajadzēja labāk, vajadzēja citādāk, bet tad tu izreaģē, atspied galvu pret ledusskapi un saproti, ka šajā gadījumā pareizi reāģēt vienkārši nav iespējams.
Un tad viss ir beidzies.
Un tu skaties TV, un TDL saka - nu, aizslēgsim prom, tev nepatiks, tur ir varmācība, es zinu, ka tev nepatīk, tu nekad nevari skatīties tādas filmas, bet tu atčuksti nekas, lai paliek. Tu tāpat raudi pārāk stipri, lai kaut kos saskatītu un kad caur samiegtām acīm redzi, ka kādam izripina zarnas, tu nodomā, ka tas laikam ir laimīgākais cilvēks pasaulē.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |