Kad mēs ar māsu bijām mazas, vecāki mēdza runāt krieviski. Reizēm. Pavisam īsi. Ne jau kādus monologus, varbūt dažus vārdus, varbūt dažus teikumus. Viņi tā darīja tad, kad stāstīja kaut ko, kas bērniem nav jādzird. Piemēram, kādus jokus, ko bērni varētu nesaprast, seksuālus vai politiskus, vai par kādiem paziņām vai radiniekiem.
Protams, ka mēs ar māsu iemācījāmies saprast krievu valodu pārāk ātri, un tā zaudēja jebkādu nozīmi, jo ar to neko vairs nevarēja noslēpt.
Taču tad piedzima mazais brālis, un svešā valoda atkal atguva savu aktualitāti. Savā ziņā tas kļuva par tādu kā testu - ja tu esi pietiekami liels, lai saprastu, tu esi pietiekami liels, lai to dzirdētu.
Taču paradumu reizēm runāt krieviski, vienkārši iestarpināt kādus vārdus un frāzes krieviski, esmu pārņēmusi un saglabājusi. Turklāt tas notiek pilnīgi neatkarīgi no tā, kādai lingvistiskajai telpai pieder mans sarunu biedrs. Reižu pa reizei man tā vienkārši sanāk. Un vispār tas notiek neatkarīgi ne no kā, un ja es varētu saprast mehānismu, kam pakļaujas šī valodas izvēle, tad varbūt es saprastu kaut ko ļoti svarīgu. Taču pagaidām man nav ne jausmas, ko un no kā es slēpju tagad.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |