Shelly - Post a comment

shelly

12:15 pm

Piektdien bijām uz "Mežonīgo pilsētu" Dailē. Ļoti kruta scenogrāfija, kruti kostīmi, ļoti laba mūzika, gaismas vārdu sakot, viss tas, kas veido nerakstīto atmosfēru, un pat ļoti labs galvenais varonis Skrastiņš (un es neesmu nekāds Skrastiņa fans). Aktieri-vīrieši vispār bija labi. Mīnusi - režisors ir kaut ko sapisies meistarībā, un visas aktrises instruējis uzvesties tā, it kā viņām būtu jātēlo vismaz 80 gadus vecas kundzītes, un tad tikai lugas vidū pēc satura piepeši izrādās, ka atainotais personāžs ir visnotaļ reproduktīvā vecumā, un ne tikai, bet vispār patiesībā īsta seksbomba (vienīgais personāžs, kam izdevies izmukt no šāda traktējuma, ir Rēzija, un atkal man jāsaka, ka es neesmu Rēzijas fans. Parasti neesmu...). Pati luga arī nav ļoti spoža - pāris labu joku (- Esi iestājusies kādos kulinārijas kursos? - Pagaršo! Varbūt man vajadzētu...), bet trūkst kaut kāda sprieguma, vai, un struktūra vispār ir tāda jocīga, sadrumstalota (grūti iedomāties, kā to vispār var uzvest, ja visa luga sastāv no tādām mazmazītiņām epizodītēm ar nepārtraukti mainīgiem varoņiem un norises vietām. Var jau, protams, salikt to visu uz ripas, un griezt uz riņki, bet uz izrādes beigām visi aktieri noteikti būs novēmušies no galvas līdz kājām no nepārtrauktās grozīšanas. bet te nu atkal atgriežamies pie sākuma - scenogrāfam (speciāli paskatījos mājas lapā - Rūdolfs Bekičs - domāju, ir vērts iegaumēt) fantāzija strādā labāk nekā man, vai arī vienkārši Dailes teātra Lielās skatuves ripa ir devusies pensijā, no šādām briesmām cienījamie skatuves mākslinieki un publika ir pasargāti).
Nu, ja. Tādas man tās pārdomas.