Shelly - Post a comment

shelly

12:12 am

Šodien vislaika atcerējos, kā senos laikos braucām uz sālsmaizi pie viena ļoti laba cilvēka, un viņš kautrīgi pavaicāja:
- A jūs sālsmaizi gadienā atvedāt?
- Jā, jā, - mēs apstiprinājām. - Atvedām.
- Man, protams, šausmīgi kauns jautāt, - viņš turpināja. - Bet varbūt jūs tiešām atvedāt maizi? Šausmīgi gribas ēst! Bet mums nekā nav...
- Nē, - mēs maksimāli cienīgi atbildējām. - Mēs diemžēl atvedām šņabi. Piedod.
Vēl nekad nebijām redzējuši cilvēku, kuru šādi vārdi tik ļoti būtu sarūgtinājuši, lai gan viņš, protams, neatteicās arī no šādas sālsmaizes.
Tomēr atceroties šo sērīgo stāstu, uz sālsmaizi šodien devāmies ne tikai ar kārtīgu kukuli maizes, bet arī ar gaļu, sieru un zivi. Pareizi vien darījām. Saēdāmies un sasitām mūsu kādreizējos kaimiņus visās iespējamās galdaspēlēs.
Ieskatam - viens ļoti miglains attēls: