Shelly - Post a comment

shelly

06:54 pm

Biju šodien uz piemiņas koncertu savam vidusskolas kora skolotājam. Skolotājs bija reāli prīmīgs. Neprecēts, un viņam dzīvē pilnīgi nekā bez mūzikas nebija. Bet viņš nebija vientuļš. Viņš ļoti labi mācēja nodarbināt sevi un citus. Viņš, piemēram, vadāja visus skolēnus uz operu, mācīja, diriģēja, piedalījās visādos konkursos un šausmīgi smieklīgi dusmojās, ja dziedāja šķībi greizi. Humora izjūta viņam vispār bija burvīga, smīdināt viņš tiešām prata. Par to viņu arī droši vien tik ļoti mīlēja. Un piemiņas koncerts arī bija foršs. Diriģēja skolotāja pēcgājējs - jauns, garmatains skaistulis, kas droši vien pacēlis skolas kora popularitāti vēl augstāk nekā viņa priekšgājējs, ja tas vispār iespējams. Beidzamās dziesmas laikā arī es aizkustinājumā šņaucu degunu. Dziedāt tādās absolūti nekautrīgi, neslēpti saldās bastiņās - tā ir ļoti jaunu meiteņu priekšrocība. Viņas to var, un tikai viņām tas izdodas pilnīgi dabiski un brīnišķīgi. Nevienā citā vecumā nekas tāds vairs nav iespējams.
Pēc tam izstaigāju skolu. Tas gan bija ļoti dīvaini, jo skolotājs bija viena no retajām labajām skolas atmiņām, visādu citu atmiņu dēļ (ja konkrēti, tad skolasbiedru dēļ) man puse murgu joprojām norisinās skolā. Tagad tur viss ir pārbūvēts, un gandrīz neko nevar atrast. Bet man tāpat likās, ka no kāda stūra tūlīt izleks manjaks ar cirvi.