Iracionāli, bet, iespējams, mans mīļākais 18. novembra moments ir tas, kad naktī stāvam vannasistabā ar mīļo: es ar totāli sūdainu zābaku (jo nolēmu izvezt suni, bet, tas, maita, vairs nebija spējis nogaidīt un uzlicis paklāja vidū čupu, par ko nebūtu jāsarkst pat zilonim) un mīļais ar totāli slapju muguru (jo viņš mēģinājis atgriezt ūdeni vannā, lai varu nomazgāt zābaku, un dabūja dušu uz galvas). Un tādi mēs abi stāvam vannas istabā un rēcam kā traki.