Viena no tīrākajām baudām manā dzīvē sakoncentrējas vienā kvadrātmetrā mūsu dzīvokļa balkona. Es sēžu uz balkona, sarāvusi garos, pelēkos trikotāžas svārkus uz augšu un šūpojot plikās pēdas, piekārtojusi veļas striķi tālāk aiz auss, saliekamajā krēslā no zaļa audekla, melna metāla un tīkla, un skatos uz apkārtējiem un apkārtni. Tur ir daudz pusaudžu - iedegušu, slaidu, izaicinoši ģērbtu meiteņu, plecīgu jaunu puišu treniņbiksēs -, vecu pāru ar kruķīšiem, sunīšu, mazuļu, tur ir zālājs, sazaļojuši koki un visai brašs dzīvžogs, un pagalma kaķi, kas reizēm ar skaļiem saucieniem ieklūp cits citam krāgā. Es varu aplūkot visus un visu bez mazākās steigas, jo viņi mani neredz. Cilvēki nekad neskatās augšup - to es atklāju vēl skolas gados. Tolaik man bija sāpīgas un saspringtas attiecības ar klasi, es biju jokains bērnelis, kas nekur īsti neiederējās, nevienam nepatika un ne ar vienu nedraudzējās, bet tai vasarā mēs visi - tāda raiba un eklektiska kompānija diskrētu skolotāju vadībā - aizbraucām ekskursijā, šķiet, uz kempingu ar divdomīgo nosaukumu "Plosti". Tur nebija nekā, ko darīt, tikai socializēties, bet to es nepratu, tāpēc lielāko daļu laika es slēpos. Un es atklāju, ka vislabākā slēptuve ir paugurā tieši virs dzīvākā celiņa. Neviens no maniem biedriem ne reizi tais divās dienās nepaskatījās augšup. Viņi skatījās pa labi, pa kreisi, uz priekšu, uz aizmuguri, uz leju, viņi skatījās pagātnē un nākotnē, un tagadnē, pasaulē un savā somā, bet ne uz augšu. Šīs zināšanas mani nekad nav pievīlušas.
Tikai tad, kad krēsla jau bija pavisam sabiezējusi, es pacēlu skatu. Uz mani un Gizmo no augšas lūkojās balts sunītis divus stāvus augstāk. Es nespēju novaldīt smaidu.