Gads gan, protams, ir vēl tikai sācies, bet par šīgada PR katastrofu, domāju, var pasludināt Raču. Viņš nepārtraukti uzstājas ar paziņojumiem, un ar katru no tiem brauc aizvien lielākās auzās.
Vispirms viņš uz karstām pēdām - poētiski izsakoties, palagi vēl nav atdzisuši - neviena nelūgts un neaicināts nāk klajā ar paziņojumu, ka Freimanis miris no gripas komplikācijām. Paziņojums izraisa masu histēriju: jauni, veseli vīrieši sākuši mirt no gripas, gals mums ir klāt.
Pirmais FAIL: izraisīt pilnīgi nepamatotu paniku, jo oficiāli gripa kā nāves iemesls netiek apstiprināta. Turklāt, kā pierāda turpmākie notikumi, panika ir pilnīgi bezjēdzīga.
Jo: tauta pārstāj baidīties, un sāk čukstēties (kas ir visai loģiski).
Pēc tam Račs izlaiž paziņojumu, ka "baumas par AIDS ir piemiņas zaimošana".
Šis jau ir pilnīgs FAIL. Neviena slimība nav apkaunojoša - AIDS tai skaitā. Slimības, it sevišķi tādas, no kurām cilvēki mirst, vienmēr ir traģēdija. AIDS ir visas pasaules traģēdija, un milzīgs problēma, bet tā nav stigma vai kauna zīme. Nevienam nevejadzētu kaunēties no tā, ka viņš ir slims. Neiecietīga attieksme pret cilvēkiem ar smagām veselības problēmām ir gauži nedemokrātiska parādība. Un, galu galā, vesels bars lielisku mūziķu IR atstiepuši kājas no AIDS pavisam atklāti, un fani viņu dēļ turpina čurāt biksēs karstu cauri gadu desmitiem. Vārdu sakot, ja Latvijā būtu kāda AIDS slimnieku atbalsta biedrība un es būtu tās vadītājs, es tagad pat celtos kājās un ietu uz tuvāko beķereju pēc kūkas, ko publiski iemaukt Račam mūlī.
PS - Nu, un tad vēl, protams, uz steidža uzlien vecā odze Stendzenieks un sāk sprediķot, ka sabiedrībai nav tiesību pieprasīt zināt kāda nāves cēloņus. Common - ne jau sabiedrība uzsāka šo spekulāciju, minējumu un fantāziju gūzmu...